25 runas un valodas termini, kas būtu jāzina ikvienam vecākam

Neatkarīgi no tā, vai runājam ar skolotājiem, ārstiem vai logopēdiem, jebkuram vecākam ir jāuztver un jāsaprot daudz jaunas informācijas. Tāpēc mēs nolēmām, ka būtu noderīgi izskaidrot dažus no biežāk lietotajiem runas un valodas terminiem, lai palīdzētu jums labāk saprast, ko tas viss nozīmē!

Runas apguves lietotne bērniem

Speech Blubs ir valodas terapijas lietotne ar plašu bibliotēku, kurā ir vairāk nekā 1500 aktivitāšu, sejas filtru, ar balsi vadāmu uzdevumu un izglītojošu video. Sāciet savu bezmaksas izmēģinājumu jau šodien un vērojiet, kā jūsu mazulis mācās ar prieku!

Zemāk atradīsiet galvenos terminus, lai labāk saprastu savu logopēdu vai pediatru, tāpēc ķersimies pie lietas!

Runa

Kad speciālisti runā par „runu”, viņi domā skaņas, ko mēs radām, izrunājot vārdus.

Piemēram: vārds „kaķis” sastāv no piecām skaņām – „k”, „a”, „ķ”, „i”, „s”. Trīs līdzskaņiem un diviem patskaņiem.

Dažiem bērniem runājot ir grūti sadzirdēt, apgūt un izrunāt šīs skaņas, kā rezultātā runa kļūst neskaidra. Bērns ar izrunas grūtībām vārda „māja” vietā var pateikt „māba” vai vārda „zivs” vietā – „tivs”.

Visi bērni kādā savas attīstības posmā pieļauj runas kļūdas. Runas skaņu apguve ir pakāpenisks process, kas parasti sākas ap 6 mēnešu vecumu ar bēbīšu guldzēšanu un murmināšanu, un turpinās aptuveni līdz 6 gadu vecumam.

Daudzas no kļūdām, ko dzirdam, bērna vecumam ir pilnīgi „tipiskas” vai normālas.

Piemēram: ir pilnīgi normāli, ja 1 gadu vecs bērns nevar pareizi pateikt vārdu „televizors”, 2 gadus vecs bērns cīnās ar skaņu „r” vārdā „roka”, vai 4 gadus vecs bērns kļūdās garākos vārdos kā „šķēršļi”.

Dažiem bērniem ir nepieciešams vairāk laika un palīdzības runas skaņu apguvē, un var būt vajadzīgs papildu atbalsts. Jūs varat sākt, aizpildot Speech Blubs novērtējumu – tas sniegs priekšstatu par bērna pašreizējo skaņu attīstību un palīdzēs saprast, vai būtu lietderīgi vērsties pie vietējā logopēda. Lietotnē ir pieejamas arī lieliskas aktivitātes pirmo skaņu apguvei un vingrināšanai jautrā, interaktīvā veidā.

Valoda

Ar „valodu” saprot vārdus, kurus mēs dzirdam un sakām. Tas ietver visu mūsu vārdu krājumu, tostarp lietvārdus, darbības vārdus un īpašības vārdus.

Valoda iedalās divās daļās: valodas izpratne (receptīvā valoda) un valodas lietošana (ekspresīvā valoda).

Vecums, kurā bērniem attīstās receptīvā un ekspresīvā valoda, katram bērnam atšķiras, un normas robežas ir ļoti plašas. Bērniem var būt grūtības vienā vai abās no šīm jomām, taču, ja jums rodas bažas, varat veikt Speech Blubs novērtējumu un sazināties ar savu ģimenes ārstu vai logopēdu.

Lietotne Speech Blubs ir pilna ar vērtīgiem valodas resursiem, kurus varat izpētīt un izmantot, lai atbalstītu bērna attīstību šajā jomā.

Valodas izpratne

Mūsu bērniem ir ne tikai jāsadzird vārdi, ko sakām, bet arī jāspēj uztvert to jēga, jāsaprot vārdu krājums, jāsaklausa, kā vārdi saistās kopā, un jāsaprot, ko runātājs vēlas pateikt.

Tuvojoties viena gada vecumam, bērnam būtu jāspēj izpildīt vienkāršs vienas darbības norādījums; divu gadu vecumā – divu darbību norādījums; un trīs gadu vecumā – trīs soļu norādījums. Ap četru gadu vecumu mēs sagaidām, ka bērns sapratīs stāstus un sarežģītāku valodu, piemēram, īpašības vārdus un abstraktākus jēdzienus.

Bērnam, kuram ir grūtības ar valodas izpratni, var būt sarežģīti sekot norādījumiem, var šķist, ka viņš neklausās, un viņš var pieļaut kļūdas, kad jūs viņam kaut ko lūdzat.

Valodas lietošana

Tiklīdz bērns saprot vārdu, viņš iemācās to lietot pats – runājot, lai kaut ko palūgtu, atteiktos vai kaut ko nokomentētu.

Viena gada vecumā bērnam parasti ir daži vārdi, divu gadu vecumā – ap 50 vārdu, un trīs gadu vecumā viņi bieži sāk veidot vienkāršus teikumus. Ap četru gadu vecumu būtu sagaidāms, ka bērns lielākoties runā teikumos un viņa teikto spēj saprast arī sveši cilvēki.

Bērnam, kuram ir grūtības ar ekspresīvo valodu, var būt grūti atrast vārdus, ko viņš vēlas pateikt, viņa vārdu krājums var būt vecumam neatbilstoši mazs, vai arī vārdi teikumā var tikt sakārtoti nepareizā secībā.

Sociālās prasmes

Sociālās prasmes ir daudz vairāk nekā tikai pasacīt „labdien”, „atā” un „paldies”. Darbību secības ievērošana sarunā, emociju nosaukšana un nolasīšana, tiešā un pārnestā nozīme, saziņas etiķete, vienošanās prasme, balss skaļums, runas temps, kā arī sejas izteiksmju un ķermeņa valodas izpratne ir tikai daži no elementiem, kas veido sociālās prasmes.

Bērni šīs prasmes attīsta laika gaitā, galvenokārt gūstot pieredzi. Dažiem bērniem tās padodas dabiskāk nekā citiem. Pirmo 12 mēnešu laikā zīdainis parasti iemācās uzturēt acu kontaktu, smaidīt, reaģēt uz savu vārdu un atpazīt sev pazīstamos cilvēkus. Līdz divu gadu vecumam viņi sāk pētīt savas emocijas un saprot, ka ir neatkarīga personība. Sasniedzot trīs gadu vecumu, bērni sāk apzināties citu cilvēku emocijas un spēj ievērot kārtu spēlēs. Ap četru gadu vecumu viņi sāk apzināties, izprast un zināmā mērā kontrolēt savas emocijas.

Sociālās prasmes ir sarežģīta bērna attīstības joma, un bērni (tāpat kā pieaugušie) ļoti atšķiras savās emocionālajās un sociālajās vajadzībās un vēlmēs. Daudziem bērniem sagādā grūtības tādas sociālās prasmes kā emociju savaldīšana, kārtas ievērošana un dalīšanās. Tomēr ir vērts paturēt roku uz pulsa un konsultēties ar ārstu vai logopēdu, ja jums rodas bažas.

Citi bieži lietoti termini

Modelēšana – valodas lietošana tādā veidā, lai bērns varētu klausīties, atcerēties un ar laiku to atdarināt.

Disfāgija – termins, kas apzīmē ēšanas vai rīšanas grūtības.

Generalizācija – process, kad nodarbībās apgūtā prasme tiek pārnesta uz ikdienas dzīvi. Piemēram, bērns lietotnē Speech Blubs apgūst vārdu „kaķis”. Generalizācija būtu tad, ja bērns nosauc kaķi vārdā, kad ierauga to īstajā dzīvē.

Intonācija – balss toņa kāpums un kritums runā (runāšana augstākā vai zemākā balsī).

Semantika – vārdu un valodas nozīme.

Dzirdes atmiņa – smadzeņu spēja atcerēties dzirdēto informāciju. Tie var būt vārdi, skaņas, skaitļi utt.

Fonēmiskā uztvere – spēja sadzirdēt, apzināties un sadalīt izrunāta vārda skaņas, piemēram, vārdu „saule” sadalot skaņās s-a-u-l-e.

Artikulācija – runas orgānu (lūpu, mēles, žokļa un aukslēju) kustības, kas veido runas skaņas.

Aukslējas – mīkstās un cietās aukslējas, kas veido mutes dobuma augšējo daļu.

Gramatika – valodas likumi par to, kā vārdus apvieno teikumos.

Runas plūduma traucējumi – stāvoklis, kad raitu un plūstošu runu pārtrauc skaņu, vārdu atkārtošana, stiepšana vai pauzes (bloki) – pazīstams arī kā stostīšanās.

Eksudatīvais vidusauss iekaisums – dzirdes traucējumi, ko izraisa šķidruma uzkrāšanās aiz bungādiņas.

Makaton – zīmju un simbolu valodas sistēma, kas balstīta uz dabīgiem žestiem un zīmju valodu.

Verbālā spriestspēja – spēja risināt uzdevumus un problēmas, izmantojot valodu.

Balss – logopēdijā tas attiecas uz cilvēka balss kvalitāti, augstumu, aizsmakumu un skaļumu.

Tiešā terapija – pieeja, kurā logopēds strādā tieši ar bērnu, veicot konkrētus terapeitiskus uzdevumus izvēlētajā jomā. Bērns apzinās, ka notiek nodarbība.

Netiešā terapija – pieeja, kurā nozīmīgs pieaugušais (vecāks, skolotājs, asistents u. c.) strādā ar bērnu nepiespiestu spēļu, rotaļu un sarunu laikā, attīstot saziņas prasmes tā, ka bērns nemaz nemana mērķtiecīgu mācīšanos.

Formālais novērtējums – standartizēts tests, ko veic logopēds un kura (bieži vien skaitliskos) rezultātus var salīdzināt ar tāda paša vecuma bērnu kontrolgrupu.

Neformālais novērtējums – novērtējums, ko logopēds, pedagogs vai vecāks veic brīvā formā, novērojot un pārbaudot bērna prasmes caur nestandartizētām aktivitātēm un rotaļām.

Vārdu krājums – vārdu kopums, ko cilvēks saprot un/vai lieto savā valodā.