Blub Talks: par mazuļu dusmu lēkmēm un mammas vainas izjūtas pārvarēšanu — saruna ar Sue Donnellan

Šajā rakstā

• Noklausieties Blub Talks podkāstu
• Noskatieties video podkāstu
• Galvenās atziņas

Noklausieties Blub Talks podkāstu

Noskatieties video podkāstu

https://www.youtube.com/watch?v=rXAvYkJJJX4

Mūsu vadītājs un mācīšanas sensejs Robert M. sarunājās ar viešņu par tēmām, kas saistītas ar viņas bestselleru “Secrets to Parenting without Giving a F^ck: The Non-Conformist Playbook to Raising Happy Kids without Public Meltdowns, Power Struggles, & Punishments”, kas pieejama vietnē Amazon. Tika apspriestas arī stratēģijas, ko viņa izmanto savā “praksē”, palīdzot vecākiem tikt galā ar bērnu audzināšanas izaicinājumiem.

Saruna sākās ar to, ka Robert pastāstīja par Susan neparasto ceļu uz vecāku lomu. Tas bija neparasts tāpēc, ka viņa nekad nebija domājusi precēties vai pat radīt bērnus. Būdama ambicioza un uzņēmīga, viņa plānoja pievērsties karjerai un visam, ko tā varētu sniegt. Taču laiks mēdz mūsu rūpīgi izplānotos nodomus pavērst citā virzienā, un viņa satika un apprecēja “pirmo vīrieti, kurš lika man just, ka laulība varētu nebūt briesmīga”. Viens notikums sekoja otram, un viņiem piedzima pirmais bērns, kam vēlāk pievienojās trīnīši — divi zēni un meitene!

Pēc tam saruna pievērsās attiecībām starp viņas diviem dēliem un meitu, kā arī tam, ka dēliem bija nepieciešama logopēdija, lai uzlabotu /R/ skaņas. Lieki piebilst, ka četri bērni (ieskaitot trīnīšus) ir pietiekama pieredze, lai Susan varētu uzskatīt par īstu “eksperti” bērnu audzināšanā. Šajā jomā viņa izmantojusi savas organizatoriskās prasmes un atklātumu, lai izaudzinātu četrus labi pielāgojušos un veiksmīgus pieaugušos.

Robert jautāja Susan, cik ilgi viņas dēli apmeklēja logopēdiju. Viņa atbildēja: “Viņi gāja pusotru līdz divus gadus, un paši (puiši) tika galā ar šo grūtību, pirms sākās apsmiešanas posms.” Pēc tam viņa ar nožēlu piebilda: “Kaut mums būtu bijusi tāda iespēja kā Speech Blubs…”

Pēc tam Susan aprakstīja tipiskos vecākus un situācijas, kurās pie viņas vēršas pēc palīdzības, un teica: “Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks jūtas nomākts.” Viņas pieeja ir ļoti neformāla, taču tajā ietilpst vajadzību izvērtējums, pēc kura viņa nosaka, kuru no trim programmām izmantot. Tikšanās notiek klātienē, un tajās tiek atklāti pārrunātas reizēm grūti uzklausāmas patiesības par vecāku uzvedību, kas veicina bērnu izaicinošu uzvedību. Tomēr viņa uzsvēra — ja vecāks sper soli un meklē palīdzību, viņš parasti ir “diezgan atvērts” arī nepatīkamu patiesību uzklausīšanai.

Dažas no grāmatā un podkāstā apspriestajām tēmām bija šādas: kā mazuļu dusmu lēkmes uztvert kā “pārejošu posmu” un kā šo posmu atvieglot; “B-vārds” (kad bērni saka “Man ir garlaicīgi”), uz ko viņas noteikums bija: “Garlaicība ir prāta stāvoklis, tāpēc šo vārdu lietot nedrīkst”; “pusaudža smadzenes” un neizbēgamā “migla”, kas ar tām nāk; kā arī vecāku gatavība mainīties pašiem.

Galvenās atziņas

Galvenās sarunas atziņas izskanēja citātu veidā:

1. Par to, ka vecākiem ir “jāatmet savs ego”,
2. Par šķietami paradoksālo ideju: “zaudēt kontroli, lai iegūtu kontroli”,
3. Par to, ka vecākiem savā pieejā jāatbrīvojas no vainas izjūtas, jo “Vainas izjūta ir veltīgi izšķiesta emocija”,
4. Par robežu un gaidu noteikšanu, ievērojot principu: “Nē nozīmē nē, nekādu sarunu,” un
5. Par to, ka vecāku lomā “skaidrība un konsekvence = uzticēšanās un cieņa”.

Sarunai tuvojoties noslēgumam, Robert pieminēja, ka Susan cieņpilnā, iedrošinošā un tiešā pieeja bērnu audzināšanai, kā arī viņas prasmīgais un jautrais komunikācijas veids padara šo grāmatu par “obligāti izlasāmu”. Viņas vēlme un spēja palīdzēt ļauj viņai dabiski nonākt līdz vecāku problēmu būtībai.

Cik aizraujoša saruna vecākiem, kuri nebaidās uz bērnu audzināšanu paraudzīties no “vispirms mainos es” skatpunkta, spēj pasmieties par saviem izaicinājumiem un saprot, ka bērniem jāļauj iet pašiem savu ceļu. Susan Donellan lieliski prot palīdzēt bērniem pozitīvā un viņiem saprotamā veidā uzņemties atbildību par šo ceļu. Paldies, Susan!