Epilepsija un valodas attīstība

Viens no traucējumiem, kas pētīts visai plaši, ir epilepsija. Pētījumos ir noskaidrots, ka epilepsija ietekmē runu un valodu, taču ietekmes apmērs atšķiras atkarībā no epilepsijas veida, smaguma pakāpes un cēloņa.

Kā epilepsija ietekmē valodu?

Ja epilepsija sākas agrā bērnībā, tiek traucēta normāla smadzeņu attīstība. Šiem bērniem būs grūtības apgūt un iegaumēt runu un valodu tā, kā to spēj bērni ar tipisku attīstību.

Tas biežāk notiek parciālas epilepsijas gadījumā, ja tās izcelsme ir kreisajā smadzeņu puslodē. Kreisā smadzeņu puslode ir atbildīga par valodas attīstību. Ja šajās zonās rodas kādas problēmas, parasti novēro grūtības ekspresīvās valodas (runāšanas) un receptīvās valodas (tā, ko bērns saprot klausoties vai lasot) jomā. Daudzos šādos gadījumos bērns runā retāk un var šķist „klusāks” nekā parasti viņa vecumā. Šie traucējumi ar laiku var ietekmēt arī lasītprasmi un rakstītprasmi, jo bērns nespēj izrunāt vārdus pa skaņām vai izlasīt tos drukātā tekstā.

https://www.youtube.com/watch?v=MBfJozL7qHM

Kas ir epilepsija?

Dažādām ģeneralizētas epilepsijas formām ir nespecifiska ietekme uz daudzām funkcijām, tostarp valodu. Taču citas epilepsijas formas izraisa noteiktus valodas traucējumu veidus. Viena no iespējamām problēmām ir afāzija. Afāzija ir iegūts valodas vai simbolu apstrādes traucējums. Tas nozīmē, ka cilvēks, kuram diagnosticēta afāzija, zaudē spēju saprast runu vai izteikties. Pastāv vairāki konkrēti afāzijas veidi, kurus nosaka atkarībā no tā, kāda funkcija ir zudusi. Ja cilvēkam diagnosticēta afāzija, tiek pieņemts, ka pirms slimības sākuma viņa valodas prasmes bija normālas. Lai gan afāziju parasti novēro pieaugušajiem pēc insulta, tā var būt arī bērniem, kuriem ir lēkmes.

Daži cilvēki ar parciālu epilepsijas formu apgalvo, ka viņiem ir grūtības saprast valodu, taču šie simptomi gandrīz vienmēr tiek nepareizi nosaukti. Piemēram, bērniem, par kuriem saka, ka viņi nespēj saprast, var kļūdaini noteikt uzmanības deficītu, jo tiek pieņemts, ka viņi nepievērš uzmanību un tāpēc nesaprot.

Uzmanības mazināšanās vai atmiņas traucējumi ir vēl viena problēma, ko var izraisīt epilepsija. Tāpēc varat saprast, kāpēc bērniem, kuriem ir vieglas lēkmes, bieži nosaka nepareizu diagnozi! Šādas pazīmes var atbilst daudzām dažādām diagnozēm, tāpēc ir svarīgi pārrunāt ar ārstu visas problēmas, ko novērojat.

Vieglu lēkmju pazīmes

Mēs zinām raksturīgās vidēji smagu vai smagu lēkmju pazīmes, jo tās parasti pavada krampji. Tomēr ir arī vieglas lēkmes, kurām nav acīmredzamu simptomu. Tās var izpausties šādi:

1. Īslaicīgs apjukums
2. Skatiens, kas vērsts tukšumā
3. Nekontrolējamas roku un kāju raustīšanās kustības
4. Apziņas vai samaņas zudums
5. Kognitīvi vai emocionāli simptomi, piemēram, bailes, trauksme vai déjà vu sajūta

Ārsts var klasificēt epilepsiju kā fokālu vai ģeneralizētu atkarībā no simptomiem un to smaguma. Fokālas lēkmes izraisa patoloģiska elektriskā aktivitāte vienā smadzeņu zonā. Fokālas lēkmes var būt gan ar, gan bez samaņas zuduma:

• Fokālas lēkmes ar apziņas traucējumiem. Šo lēkmju laikā mainās vai zūd apziņa vai apkārtējās vides uztvere. Jūs varat skatīties tukšumā, nereaģēt uz apkārt notiekošo kā parasti vai veikt atkārtotas kustības, piemēram, berzēt rokas, košļāt, rīt vai staigāt pa apli.
• Fokālas lēkmes bez samaņas zuduma. Šīs lēkmes var izmainīt emocijas vai to, kā lietas izskatās, smaržo, jūtas, garšo vai skan, taču samaņa nezūd. Tās var izraisīt arī kādas ķermeņa daļas, piemēram, rokas vai kājas, neapzinātu raustīšanos un pēkšņus jušanas simptomus, piemēram, tirpšanu, reiboni un gaismas uzplaiksnījumus.

Fokālu lēkmju simptomus var sajaukt ar citu neiroloģisku traucējumu simptomiem, piemēram, migrēnu, narkolepsiju vai garīgās veselības traucējumiem.

Ģeneralizētas lēkmes ir lēkmes, kas skar visas smadzeņu zonas. Ģeneralizētu lēkmju veidi ir šādi:

• Absansi. Absansi, ko agrāk sauca par petit mal lēkmēm, bieži ir bērniem. Tiem raksturīgs tukšs skatiens vai vieglas ķermeņa kustības, piemēram, acu mirkšķināšana vai lūpu čāpstināšana. Šīs lēkmes var atkārtoties grupās (vairākas lēkmes īsā laika posmā) un izraisīt īslaicīgu apziņas zudumu.
• Toniskās lēkmes. Toniskās lēkmes izraisa muskuļu saspringumu. Tās parasti skar muguras, roku un kāju muskuļus un var izraisīt kritienu zemē.
• Atoniskās lēkmes. Atoniskās lēkmes, ko sauc arī par kritiena lēkmēm, izraisa muskuļu kontroles zudumu, kā rezultātā cilvēks var pēkšņi saļimt vai nokrist.
• Kloniskās lēkmes. Kloniskām lēkmēm raksturīgas atkārtotas vai ritmiskas muskuļu raustīšanās kustības. Tās parasti skar kaklu, seju un rokas.
• Miokloniskās lēkmes. Miokloniskās lēkmes parasti izpaužas kā pēkšņas, īsas roku un kāju raustīšanās kustības.
• Toniski-kloniskās lēkmes. Toniski-kloniskās lēkmes, ko agrāk sauca par grand mal lēkmēm, ir visdramatiskākais epilepsijas lēkmju veids. Tās var izraisīt pēkšņu samaņas zudumu, ķermeņa saspringumu un kratīšanos, kā arī dažkārt urīnpūšļa kontroles zudumu vai mēles sakošanu.

Ja bērnam novērojat kādu no iepriekš minētajiem simptomiem, ir svarīgi vērsties pie neirologa, lai noskaidrotu, vai tās ir lēkmes. Ja lēkmes tiek diagnosticētas, tās var ārstēt ar medikamentiem vai uztura izmaiņām.