Mātes vainas apziņa: vai es esmu vainīga pie sava bērna runas aiztures?

Šajā rakstā

• Pirmās lietas vispirms... Apsveriet iespēju apmeklēt konsultācijas
• Pievienojieties atbalsta grupai vecākiem un bērniem

Parastie jautājumi, ko dzirdu pēc tam, kad vecāki uzzina, ka viņu bērnam ir runas aizture, ir šādi: “ko es varēju darīt citādi?”, “vai es esmu vainīga?”, “vai kādreiz kļūs labāk?” Šīs nepārtrauktās mātes vainas apziņas domas gadu gaitā man ir uzticējuši daudzi manu klientu vecāki. Zināšanai: perfekta mamma neeksistē.

Tā vietā, lai koncentrētos uz bērniem, šo emuāra ierakstu es rakstīšu JUMS.

Jā, jums – mammai, tētim, vecmāmiņai, vectētiņam, draugam, tantei, tēvocim utt. Jūsu jūtas ir svarīgas. Ja patiešām vēlaties, lai jūsu bērns plauktu, pieņemiet, ka mammām ir jūtas, un atbrīvojieties no mātes vainas apziņas. JŪS pašiem ir jājūtas labi!

Pirmās lietas vispirms... Apsveriet iespēju apmeklēt konsultācijas

Es zinu, ka šī ir vēl viena lieta, kas jāpievieno jūsu jau tā aizņemtajam, saspringtajam grafikam, bet ticiet man – tas ir svarīgi.

Es ļoti atbalstu terapiju un vienmēr iesaku savām ģimenēm to apmeklēt kopā, bet arī atsevišķi. Process, kurā bērns tiek novērtēts, saņem diagnozi un pēc tam sāk ārstēšanu, var būt smags ikvienam – tas ir grūti vecākiem, citiem ģimenes locekļiem un laulībai. Ikviens var justies nomākts.

Zinu, ka tas var izklausīties neparasti, bet jūs piedzīvosiet arī sērošanas procesu. Ne visi iziet šos posmus secīgi, un daži cilvēki varbūt nepiedzīvo katru no tiem.

1. Noliegums un izolēšanās ir bieži sastopams aizsargmehānisms, kas mazina tūlītējo zaudējuma šoku, padarot mūs nejūtīgus pret savām emocijām. Mēs atgrūžam vārdus un bēgam no faktiem. Šis ir pirmais posms pēc šoka stāvokļa.

2. Sāk izpausties dusmas, kad nolieguma un izolēšanās maskējošais efekts sāk zust un atkal atgriežas realitāte un tās sāpes. Mēs neesam gatavi. Neesam gatavi pieņemt diagnozi vai tās sekas. Spēcīgās emocijas tiek novirzītas prom no mūsu ievainojamā iekšējā kodola, pārveidojoties un izpaužoties kā dusmas.

Dusmas var tikt vērstas pret nedzīviem priekšmetiem, pilnīgiem svešiniekiem, draugiem vai ģimeni. Jūs pat varat vērst dusmas pret savu bērnu, lai gan patiesībā to nevēlaties.

3. Kaulēšanās ir dabiska reakcija uz bezpalīdzības un ievainojamības sajūtu, un tā bieži izpaužas kā vēlme atgūt kontroli ar virkni pieņēmumu “ja vien mēs...”, piemēram:

• Ja vien mēs būtu meklējuši medicīnisku palīdzību agrāk vai ja vien mēs būtu saņēmuši vēl viena ārsta viedokli.
• Ja vien mēs būtu centušies būt labāki pret viņiem.

4. Depresija ir izplatīts posms, taču jūs varat pat nepamanīt, ka ejat tam cauri. Lietas, kas jums agrāk patika un sagādāja prieku, vairs nešķiet tik nozīmīgas. Viss, ko dara jūsu bērns, var izraisīt skumjas. Labā ziņa ir tā, ka ar konsultāciju palīdzību jūs, visticamāk, pārvarēsiet šo posmu ātrāk nekā tie, kuri palīdzību nemeklē.

5. Pieņemšana ir pēdējais sēru posms – tāds, ko daži cilvēki tā arī nekad nepiedzīvo. Jūs saprotat, ar ko jūsu bērns saskaras, drosmīgi ķeraties pie lietas un darāt visu nepieciešamo kā ģimene, lai palīdzētu bērnam gūt panākumus.

Sertificēts terapeits spēs jums palīdzēt tikt galā ar visām šīm sajūtām un emocijām – tostarp ar mātes vainas apziņu.

Pievienojieties atbalsta grupai vecākiem un bērniem

Es nezinu, kur tieši jūs dzīvojat, taču noteikti pajautājiet informāciju par atbalsta grupām savam logopēdam vai ārstam. To apmeklēšana ir svarīga ne tikai jūsu bērnam, bet arī jums. Mēdz būt grupas, kas paredzētas tikai pieaugušajiem, kā arī tādas, kurās bērns var piedalīties un būt kopā ar citiem bērniem, kuri ir līdzīgi viņam.

Tas sniedz jums vietu, kur aprunāties ar citiem, kuri ir tādā pašā situācijā un piedzīvo tādas pašas emocijas kā jūs. Tā dod gan jums, gan jūsu bērnam piederības sajūtu un vietu, kur izlādēt jūtas, nebaidoties izklausīties dīvaini vai neracionāli.

Kad mācījos koledžā, mēs ar kursabiedriem savā mācību iestādē vadījām afāzijas atbalsta grupu. Šie traucējumi rodas pēc smaga insulta. Mums bija viena nedēļa, kad tikai pacienti nāca apspriest savas sajūtas un domas, bet reizi mēnesī mēs rīkojām tikšanos arī ģimenes locekļiem.

Bija apbrīnojami redzēt ne tikai klientu, bet arī viņu ģimenes locekļu izaugsmi. Mūsu nodarbību noslēgumā viņi šķita cerību pilni.

Dažreiz... cerība ir viss, kas jums nepieciešams!

Es apsolu, ka kļūs labāk. Jūs redzēsiet progresu, jo pat vismazākā uzvara joprojām ir uzvara. Centieties koncentrēties uz labo, jo tas noteikti atsvērs visu slikto!