Šķiršanās trauksme — ko darīt?!

Ak, jā… šķiršanās trauksme. Lai gan tā ir normāla parādība, ko piedzīvo ikviens bērns un vecāks, ar to tikt galā nekļūst vieglāk. 

Saskaņā ar Nanit.com, “šķiršanās trauksme” ir attīstības posms, ko piedzīvo lielākā daļa mazuļu 6–7 mēnešu vecumā, kad viņi sāk saprast, ka priekšmeti turpina pastāvēt arī tad, kad tie nav redzami. Tāpēc bērns var sākt histēriski raudāt, kad noliekat viņu gulēt, no rīta dodaties uz darbu vai aizvedat uz bērnudārzu. 

Zinu, ko jūs domājat. Kas ir izpratne par priekšmetu pastāvību? Tas ir smalks apzīmējums tam, ka mazulis zina — priekšmeti un cilvēki, arī jūs, pastāv pat tad, ja neatrodas istabā vai tuvumā. Šķiršanās trauksmes pazīmes rodas tieši šīs svarīgās jaunās prasmes attīstības rezultātā.

Kā vecāks jūs domājat: nu, vismaz viņiem manis pietrūkst. Bet pēc tam sākat prātot, vai nākamos 18 gadus vispār varēsiet viņus atstāt. Varat būt droši — tas IR tikai posms, un bērni to pāraugs! 

Labā ziņa? Kad bērni jutīsies droši un pasargāti, viņi nomierināsies un raudāšana mitēsies. Varbūt vajadzēs pamēģināt vairākas reizes, bet ar laiku kļūs vieglāk. 

Ja plānojat vest bērnu uz pirmsskolu, te būs daži ieteikumi, kas palīdzēs nepieļaut, ka šķiršanās trauksme ņem virsroku.

1. Radiet iespēju pierast pie šķiršanās

Sākumā atstājiet bērnu pie aprūpētāja uz īsu brīdi un nelielā attālumā no mājām. Kad bērns būs pieradis pie šķiršanās, varēsiet pakāpeniski doties prom uz ilgāku laiku un tālākā ceļā.

2. Plānojiet šķiršanos pēc diendusas vai ēdienreizes

Mazuļi ir jutīgāki pret šķiršanās trauksmi, kad ir noguruši vai izsalkuši. Viņiem palīdz, ja ieviešat noteiktu dienas kārtību un to ievērojat. Bērniem patīk paredzamība, un tas palīdzēs viņiem diendusas laikā nejusties pamestiem. 

3. Izveidojiet īsu atvadīšanās rituālu

Rituāli sniedz drošības sajūtu, un tie var būt tik vienkārši kā īpašs mājiens pa logu vai atvadu buča. Tomēr neatvadieties pārāk ilgi, lai varētu:

4. Aizejiet bez liekas drāmas

Pasakiet bērnam, ka dodaties prom un atgriezīsieties, un tad dodieties ceļā — nekavējieties un nepadariet to par lielāku notikumu, nekā tas ir. Es apskauju un sabučoju meitu un dēlu, pamāju atvadas un izeju pa durvīm. Nevienam no bērniem tas nav sagādājis grūtības. Esmu pamanījusi — ja kavējos vai pārāk uzsveru atvadīšanos, viņi reaģē negatīvāk. 

5. Pildiet solījumus

Lai bērns iegūtu pārliecību, ka spēj tikt galā ar šķiršanos, ir svarīgi atgriezties solītajā laikā. Bērnam jāzina, ka uz jums var paļauties!

6. Pēc iespējas saglabājiet pazīstamu vidi un palīdziet pierast pie jaunas vides

Palūdziet auklei atnākt pie jums uz mājām. Kad bērns ir prom no mājām, mudiniet viņu paņemt līdzi kādu pazīstamu priekšmetu. Mēs ļaujam meitai paņemt mīksto rotaļlietu līdzi pie vīramātes uz diendusu, bet uz pirmsskolu viņa var ņemt līdzi savu sedziņu. 

7. Izvēlieties vienu pastāvīgu galveno aprūpētāju

Ja algojat aprūpētāju, centieties viņu paturēt šajā darbā ilgtermiņā, lai bērna dzīvē nebūtu pārāk daudz pārmaiņu. Mēs aizvedām meitu uz viņas pirmsskolu apmēram divas nedēļas pirms mācību sākuma. Skolotājas ieteica mums iziet no istabas un ļaut viņai spēlēties ar citiem bērniem. Viņai lieliski izdevās. Patiesībā viņa nemaz negribēja doties prom :( 

8. Samaziniet biedējošu raidījumu skatīšanos

Bērns, visticamāk, mazāk baidīsies, ja skatīsieties nebiedējošus raidījumus. Manai meitai patīk šausmu filmas, taču mēs tik un tā cenšamies ierobežot to skatīšanos, lai nerastos problēmas pirms gulētiešanas vai tad, kad viņa saskaras ar kaut ko jaunu. 

9. Centieties nepadoties

Pārlieciniet bērnu, ka ar viņu viss būs kārtībā — konsekventas robežas palīdzēs bērnam pierast pie šķiršanās. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, īpaši tad, ja tas notiek pirms gulētiešanas. Dažreiz jums vienkārši jāaiziet. Ja bērns ir paēdis, nomainīts autiņš un viņš ir drošībā, nav nekas slikts ļaut viņam kādu brīdi paraudāt. 

Saskaņā ar Nanit.com, šķiršanās trauksmei ir vairāki dažādi posmi. Parasti tā ilgst divas līdz trīs nedēļas un var parādīties zīdaiņa un mazbērna vecumā, kā arī vēlāk bērnībā. Bērniem līdz divu gadu vecumam tā visbiežāk parādās šajā vecumā: 

• 6–7 mēneši: Šajā vecumā, bet reizēm arī agrāk, daudzi zīdaiņi sāk saprast, ka priekšmeti turpina pastāvēt arī tad, kad tie nav redzami. 
• 9–10 mēneši: Šajā vecumā mazulis sāk daudz labāk izprast savu ikdienas kārtību. “Šajā laikā šķiršanās trauksme var pastiprināties, jo mazuļi sāk labāk saprast dažādas sociālās situācijas.” Viņi zina: “Ak, no rīta mani aizved uz bērnudārzu, un mamma pazūd uz ļoti ilgu laiku.” (nanit.com)
• 13–14 mēneši: Šajā posmā mazulim var būt grūti paust savas jūtas, tāpēc šķiršanās trauksme var atkal pastiprināties. Šajā vecumā bērniem ir labi attīstīta receptīvā valoda — viņi saprot, ko jūs sakāt, bet nespēj paust savas jūtas. Viņi gribētu teikt: “Kāpēc tev jāiet uz darbu? Kāpēc tu mani atstāj?” Bet viņi to nevar pateikt, tāpēc raud.”

Arī mēs, vecāki, varam izjust šķiršanās trauksmi. Tā nebūs tik izteikta kā zīdaiņiem, taču arī mēs to piedzīvojam, kad ilgāku laiku neesam kopā ar bērniem. Tā ir tik pretrunīga situācija, vai ne? Mums ir vajadzīga atpūta, BET, kad bērnu nav blakus, domājam: “Nu, ko lai tagad dara?” vai “Man viņu pietrūkst.”

Vecāku trauksme? 

Zinu, ka man bija ļoti grūti pirmās reizes atstāt abus bērnus pēc viņu piedzimšanas. Šķirties no bērniem nav viegli. Es domāju, ka neviens nespēj par viņiem parūpēties tik labi kā mēs ar vīru. Man palīdzēja šādi ieteikumi:

1. Pierakstiet aprūpētājam dienas kārtību. Norādiet tik daudz detaļu, cik nepieciešams. Noteikti pierakstiet svarīgu informāciju un medicīnisko informāciju, kas aprūpētājam būs vajadzīga, kamēr būsiet prom;
2. Palūdziet atsūtīt fotogrāfijas un īsziņas. Man bija mierīgāk, ja varēju redzēt bērnus un zināt, ka bez mums viņiem viss ir labi; 
3. Sākumā dodieties prom tikai uz dažām stundām. Kad pirmo reizi atstājām bērnus, prom bijām varbūt tikai trīs stundas. Ar to pietika, lai sajustu brīvību, bet es arī zināju, ka drīz viņus atkal satikšu. Laikam ejot, jutāmies drošāk, atstājot viņus uz ilgāku laiku!;
4. Sagatavojieties, cik vien labi iespējams. Es vienmēr atstāju daudz vairāk ēdiena un piena, nekā bija nepieciešams. Sagatavoju arī papildu drēbju komplektus, ja nu gadītos liela autiņbiksīšu avārija. Zinot, ka aprūpētājam ir viss nepieciešamais, es jutos mierīgāk. 

Atcerieties — viss pāriet, arī šis ir tikai posms. Mēs un mūsu bērni ar laiku to pāraugsim. Centieties saglabāt mieru un nebaidieties lūgt palīdzību, ja tā jums nepieciešama!