Vai jūsu bērns meklē sensoros stimulus vai no tiem izvairās?

Bērns, kurš izvairās no sensorajiem stimuliem (paaugstināta jutība)

Bērns, kurš izvairās no sensorajiem stimuliem un kuram ir grūtības apstrādāt apkārtējās vides stimulus, var justies pārņemts. Tā rezultātā bērns ir pārlieku jutīgs pret apkārtējo vidi. Skaņas, kas parasti citus netraucē, liek bērnam ar sensorās apstrādes traucējumiem sarauties. Salīdzinājumā ar citiem bērns, kurš izvairās no sensorajiem stimuliem, uztver sensoros signālus ļoti intensīvi.

Bērnam, kurš izvairās no sensorajiem stimuliem, var būt daži vai visi turpmāk minētie simptomi:

Bērns, kurš meklē sensoros stimulus (pazemināta jutība)

Bērns, kurš meklē sensoros stimulus, apkārtējā vidē saņem pārāk maz stimulu. Šī pazeminātā jutība pret sensorajiem signāliem mudina bērnu meklēt papildu sensoros stimulus. Daudzi bērni, kuri meklē sensoros stimulus, šķiet neveikli vai skaļi, tāpēc var rasties priekšstats, ka bērnam ir „uzvedības problēmas”. Lai gan bērnam var būt vajadzīgs vairāk sensoro stimulu, apzīmējums „uzvedības problēmas” bieži vien nav pamatots. Šāda uzvedība patiesībā rodas tāpēc, ka bērns meklē sensoros stimulus.

Bērnam, kurš meklē sensoros stimulus, var būt daži vai visi turpmāk minētie simptomi:

Ko darīt, ja bērnam ir abu veidu pazīmes un simptomi?

Ne katrs bērns ar sensorās apstrādes traucējumiem skaidri iederas vienā no kategorijām — bērni, kuri meklē sensoros stimulus, vai bērni, kuri no tiem izvairās. Bērnam var būt daži vai daudzi simptomi, kas raksturīgi gan izvairīšanās no sensoriem stimuliem, gan to meklēšanai. Nav skaidra izskaidrojuma tam, kāpēc bērnam izpaužas abu veidu pazīmes, taču tas bieži ir atkarīgs no bērna uzbudinājuma līmeņa un spējas pašam regulēt savu uzvedību.

Pašregulācija ir spēja pārvaldīt emocijas un uzvedību sarežģītās situācijās. Bērnam, kurš nespēj labi pašregulēties, skaļi trokšņi var izraisīt „emociju uzplūdus”, vai arī lielā pūlī viņš var mēģināt aizbēgt. To izraisa pārmērīga sensorā slodze. Ja viens vai vairāki maņu orgāni tiek pārslogoti, bērnam var būt sensorās pārslodzes izraisīts emocionāls uzliesmojums.

Ja bērnam izpaužas gan izvairīšanās no sensoriem stimuliem, gan to meklēšana, var būt grūti noteikt, kas izraisa šādu reakciju. Lai palīdzētu bērnam pašam regulēt savu uzvedību, ir svarīgi zināt, kā viņš reaģē uz sensorajiem stimuliem, kad jūtas pārņemts, un kuri konkrēti sensorie stimuli izraisa satraukumu.

Mans trīsgadnieks uzrāda gan sensoru stimulu meklēšanas, gan izvairīšanās pazīmes. Viņam ir bail no skaļiem trokšņiem sabiedriskajā tualetē, taču viņam ir arī augsta sāpju izturība, un viņš uzgrūžas visam pēc kārtas. Viņam piemīt abu veidu pazīmes, turklāt esmu pamanījusi, ka viņa reakciju izraisošie stimuli nemitīgi mainās. Tāpēc ir vēl grūtāk mazināt konkrēto stimulu ietekmi vai no tiem izvairīties.

Noskaidrojiet, kas jūsu bērnam izraisa sensorās reakcijas

Bērni ar sensorās apstrādes traucējumiem sensoros signālus uztver divējādi — viņi meklē stimulus vai no tiem izvairās. Bērns, kurš kliedz un dauzās pret priekšmetiem, var saņemt pārāk maz stimulu no apkārtējās vides un tāpēc meklēt sensoros stimulus. Savukārt bērns, kurš, izdzirdot darbojamies putekļsūcēju, aizklāj ausis un kliedz, izvairās no sensorajiem stimuliem.

Būtu jauki bērnu vienkārši iedalīt kategorijā „sensoro stimulu meklētājs” vai „bērns, kurš no tiem izvairās”, taču bieži vien tas nav tik vienkārši. Daudziem bērniem ir gan sensoru stimulu meklēšanas, gan izvairīšanās pazīmes.

Lai vislabāk palīdzētu bērnam ar sensorās apstrādes traucējumiem, ir svarīgi zināt, kuri sensorie stimuli izraisa viņa reakciju. Vecākiem ir svarīgi zināt arī to, cik spēcīgi bērns reaģē uz katru no šiem stimuliem. Kad zināsiet, cik spēcīga ir viņa reakcija uz konkrētajiem stimuliem, varēsiet vislabāk palīdzēt mazināt bērna satraukumu. Apsveriet, piemēram, iespēju izveidot mājās drošu vidi sensoro vajadzību nodrošināšanai.