Pašstimulējoša uzvedība un autisms: kas tā ir, tās cēloņi un kā to pārvaldīt

Pašstimulējoša uzvedība ir jebkāda uzvedība, kas ietver atkārtotas kustības vai skaņas, lai cilvēks sevi stimulētu un nomierinātu. Visbiežāk šāda uzvedība dažādu iemeslu dēļ aktivizē visas piecas maņas.

Kā izpaužas pašstimulējoša uzvedība?

Pašstimulējošu uzvedību iedala divās kategorijās — “zemāka līmeņa” un “augstāka līmeņa”. Zemāka līmeņa pašstimulējoša uzvedība ietver, piemēram, ķermeņa šūpošanu un plaukstu plivināšanu. Augstāka līmeņa pašstimulējoša uzvedība ietver atkārtotas darbības, piemēram, rutīnas un ļoti spēcīgas intereses.

Biežāk sastopama pašstimulējoša uzvedība:

• Nagu graušana
• Šūpošanās
• Griešanās
• Plaukstu plivināšana
• Vārdu vai frāžu atkārtošana
• Matu raušana

Šie ir tikai daži bieži sastopami pašstimulējošas uzvedības piemēri, kas novērojami saistībā ar autismu. Ir svarīgi zināt, ka ne katra pašstimulējoša uzvedība tiek uzskatīta par traucējošu vai neparastu. Ja kāds satraukuma dēļ grauž nagus, parasti to neviens īpaši nepamana. Tas tāpēc, ka nagu graušana tiek uzskatīta par normālu uzvedību, kas mēdz atkārtoties, kad cilvēks izjūt satraukumu.

Ja cilvēka dzīvē pašstimulējoša uzvedība ir pamanāmāka un pastāvīgāka, tā var sākt traucēt citiem. Ja bērns publiskā vietā griežas uz riņķi, viņš var neapzināties, ka šāda uzvedība traucē apkārtējiem. Tāpēc viņš to nepārtrauc, bet turpina arī sociālās situācijās.

Svarīgi ņemt vērā, ka reizēm bērnam var būt grūti pārtraukt pašstimulējošu uzvedību, kad viņš to ir sācis. Turklāt cilvēki ar autismu var atkārtot kustības, kas var nodarīt kaitējumu viņu veselībai.

Pašstimulējoša uzvedība, kas var izraisīt pašsavainošanos:

• Galvas sišana pret priekšmetiem
• Sišana
• Košana
• Sāpīgu vietu vai kreveļu kasīšana
• Bīstamu priekšmetu nogaršošana vai norīšana

https://www.youtube.com/watch?v=JQSLPJt3HBg

Kādi ir pašstimulējošas uzvedības cēloņi?

Zinātne vēl nav noskaidrojusi pašstimulējošas uzvedības cēloņus. Pastāv vairākas teorijas par to, kāpēc cilvēki ar autismu mēdz šādi uzvesties.

Saskaņā ar vienu teoriju atkārtota uzvedība palīdz cilvēkam nomierināties un koncentrēties stresa situācijās. Šī teorija paredz, ka pašstimulējoša uzvedība rodas tad, kad apkārtējā vidē ir pārāk daudz sensoro stimulu, kas cilvēkam izraisa pārmērīgu stimulāciju.

Saskaņā ar otru teoriju pašstimulējoša uzvedība stimulē sensoro sistēmu. Kad cilvēks šādi uzvedas, tiek aktivizēta nervu sistēma un smadzenēs izdalās dopamīns, radot patīkamas sajūtas. Šī teorija atbalsta domu, ka sensoro stimulu ir par maz un pašstimulējoša uzvedība palīdz tos vairot.

Zinātnē pašstimulējoša uzvedība nav pietiekami izpētīta, jo pētījumos parasti pievēršas ar autismu saistītām sociālajām un komunikācijas grūtībām.

Kā pārvaldīt pašstimulējošu uzvedību?

Cilvēki, kuri stresa un satraukuma brīžos mēdz uzvesties pašstimulējoši, var to pamanīt un pārtraukt, ja jūt, ka uzvedība kļūst nekontrolējama. Taču cilvēkiem ar autismu var būt grūti to pārtraukt.

Pašstimulējošu uzvedību neārstē — galvenais ir to pārvaldīt. Ja vien tā nerada fizisku kaitējumu, šo uzvedību nevajadzētu apspiest. Taču tā ir rūpīgi jāpārvalda, lai palīdzētu novērst pašsavainošanos.

Lūk, dažas vienkāršas idejas, kā mājās pārvaldīt ar autismu saistītu pašstimulējošu uzvedību!

Sensorās rotaļlietas

Par laimi, sensorās rotaļlietas palīdz cilvēkiem ar autismu koncentrēt enerģiju uz rotaļlietu, nevis pašstimulējošu uzvedību. Ir pieejamas dažādas sensorās rotaļlietas, tostarp…

• Saspiežamās rotaļlietas — mīkstas rotaļlietas vai bumbiņas, ko var atkārtoti saspiest
• Sensorās bumbiņas — bumbiņas ar dažādām tekstūrām, izciļņiem, krāsām un/vai gaismiņām, kas stimulē maņas (tās dēvē arī par taustes rotaļlietām)
• Formējamas rotaļlietas — piemēram, gļotas, plastilīns, kinētiskās smiltis un citas. Tās palīdz bērniem uzlabot koncentrēšanās spējas un radošumu.
• Fidžeta rotaļlietas — fidžeta griežamie vai klucīši, kas rada klikšķošas skaņas un stimulē dzirdi

Novērsiet veselības problēmas

Veselības problēmas, piemēram, galvassāpes, sāpes un ausu infekcijas, var izraisīt pašstimulējošu uzvedību vai to pastiprināt. Lai palīdzētu bērnam mazināt šādu uzvedību, ir svarīgi izslēgt veselības problēmu iespējamību.

Radiet mierīgu vidi

Pašstimulējoša uzvedība var pastiprināties, ja cilvēks izjūt satraukumu vai stresu. Lai to mazinātu, centieties mazināt satraukumu un izvairīties no situācijām, kurās bērns ar autismu var viegli justies pārslogots.

Izmēģiniet fiziskās aktivitātes

Daži cilvēki ar autismu atklāj, ka fiziskās aktivitātes palīdz mazināt pašstimulējošu uzvedību. Pētījumi liecina, ka kustēšanās palīdz atbrīvoties no spriedzes un mazina šādu uzvedību. Turklāt fiziskās aktivitātes ne tikai palīdz to mazināt, bet arī sniedz sensoru pieredzi tiem, kuri ar pašstimulējošu uzvedību cenšas radīt sev sensorus stimulus.

Māciet regulēt emocijas

Bērniem ar autismu mēdz būt grūti regulēt un pozitīvā veidā paust emocijas. Tas ir tāpēc, ka viņiem var būt grūti nolasīt vai atpazīt gan citu cilvēku, gan savas emocijas. Ja bērns kļūst sarūgtināts, viņam var būt grūti vārdos paust satraukumu vai dusmas.

Ja bērns spēcīgas emocijas neizsaka vārdos vai citā veidā, pašstimulējošā uzvedība var pastiprināties. Lai palīdzētu to pārvaldīt, bērnam var būt noderīgi iemācīties regulēt savas emocijas.

Personīgā pieredze ar pašstimulējošu uzvedību

Mans dēls sāka šādi uzvesties, kad viņam bija 8 mēneši. Tiklīdz viņš iemācījās piecelties kājās un uzrāpties uz mēbelēm, viņš sāka šūpot ķermeni uz priekšu un atpakaļ. Sākumā domāju, ka viņš vienkārši šūpojas, lai iemigtu. Taču šūpošanās turpinājās.

Tagad viņam ir trīs gadi, un viņš šādi uzvedas visas dienas garumā. Šūpošanās uz priekšu un atpakaļ uz dīvāna viņam ir kļuvusi par pastāvīgu uzvedību. Pēdējā laikā tā ir pastiprinājusies un kļuvusi agresīvāka. Ja viņš uzlec un atliecas pret dīvānu, viņa galva atsitas pret palodzi. Diemžēl viņš turpina lēkāt un vienlaikus šūpoties, tīšām un atkārtoti sitot galvu.

Ir grūti noskatīties uz šādu uzvedību, un es cenšos to rūpīgi uzraudzīt un pārvaldīt, lai tā nenonāktu līdz pašsavainošanai.

Lai palīdzētu pārvaldīt šo uzvedību, es nopirku dažādas sensorās rotaļlietas, tostarp sensorās bumbiņas ar izciļņiem un košās krāsās. Ikreiz, kad viņa pašstimulējošā uzvedība kļūst pārāk intensīva, iedodu viņam bumbiņas, lai viņš pievērstos tām, un esmu pamanījusi pozitīvas pārmaiņas! Tiklīdz viņam rokās ir sensorā rotaļlieta, šūpošanās apstājas!

Lai gan sensorās rotaļlietas palīdz mazināt viņa pašstimulējošo uzvedību, es ceru, ka pēc ergoterapijas sākšanas dēlam izdosies to labāk pārvaldīt.

Noslēgumā

Pašstimulējoša uzvedība bieži tiek pārprasta. Ir nepieciešams ne tikai vairāk pētīt pašu uzvedību, bet arī saprast, ka cilvēkiem, kuriem nav autiska ģimenes locekļa, tā var šķist “neparasta” vai “dīvaina”.

Dažiem pašstimulējoša uzvedība, piemēram, nagu graušana, sabiedrībā šķiet normāla un rodas tikai uz laiku, kad cilvēks izjūt stresu. Taču cilvēki ar autismu ne vienmēr var pārtraukt šādu uzvedību.

Kā mamma bērnam, kurš šādi uzvedas, varu teikt, ka tā ir ikdienišķa parādība. Lai gan es nevaru pilnībā panākt, ka dēls pārtrauc šādi uzvesties, varu mēģināt to pārvaldīt ar sensorām rotaļlietām un novērst pašsavainošanos. Ar to ir grūti sadzīvot, tomēr šo uzvedību var pārvaldīt. Esmu arī pieņēmusi, ka dēla šūpošanās uz priekšu un atpakaļ ir daļa no tā, kas viņš ir.