Kā uzlabot saziņu ar bērniem?

Ja jums ir līdzīgi kā man, saziņa ar bērniem var būt ārkārtīgi kaitinoša. Bezgalīgi jautājumi, neizpildīti norādījumi, tukšs skatiens viņu sejās, kad atgādinām kaut ko, ko teicām iepriekš, un tas, ka viņi spēj atcerēties apsolīto cepumu, bet aizmirst lūgumu kaut ko atnest. Bērnu pirmajos dzīves gados mēs ļoti vēlamies, lai viņi runātu vairāk, bet vēlāk ceram, ka viņi kaut uz brīdi apklusīs.

Patiesībā mūsu bērni nebūt nav ideāli sarunu biedri, taču arī es neesmu. Tālāk minēti daži fakti, kas attiecas uz mani un, manuprāt, arī uz daudziem pieaugušajiem. Tie var sniegt mazliet ieskata, palīdzēt mazliet labāk saprast un veicināt mazliet lielāku empātiju pret mazajiem cilvēkiem mūsu dzīvē.

4 fakti par to, kā mēs sazināmies, un ko tie māca bērniem

1. Ja es to nepierakstīšu, noteikti aizmirsīšu.

Man ir briesmīga atmiņa, tāpēc visa mana dzīve balstās uz darāmo darbu sarakstiem, kalendāriem un līmlapiņām. Tas notiek tāpēc, ka esmu pārāk aizņemta vai izklaidīga, lai klausītos, noklausos un tūlīt pat aizmirstu, vai arī klausos, bet vēlāk aizmirstu. Šobrīd manā darāmo darbu sarakstā ir kādi 26 darbi, taču, nepaskatoties tajā, es nevarētu nosaukt nevienu. Vai jums tas šķiet pazīstami?

Lieta tāda, ka mēs, pieaugušie, cerams, esam izveidojuši stratēģijas, kas palīdz klausīties, atcerēties un vēlāk atsaukt atmiņā dzirdēto. Daži, pirmoreiz dzirdot cilvēka vārdu, cenšas to saistīt ar kādu pazīstamu cilvēku, citi vairākas reizes pie sevis atkārto adresi, lai to iegaumētu, bet vēl citi, skaitot sarakstā minēto uz pirkstiem, izmanto tehnoloģijas vai pieraksta vajadzīgo.

Taču bērniem šādu stratēģiju parasti vēl nav. Viņi tās vai nu nav apguvuši, vai arī vēl nav pietiekami attīstījušies, lai tās izmantotu. Tāpēc nav brīnums, ka viņiem ir grūti, kad lūdzam atnest no virtuves trīs lietas, pastāstīt, ko viņi darīja skolā, nosaukt, kas jāņem līdzi skolas ekskursijā, vai atcerēties jaunā skolotāja palīga vārdu. Viņi vēl tikai mācās koncentrēt uzmanību, neņemt vērā traucēkļus, uztvert arvien garākus teikumus un atsaukt atmiņā informāciju.

Mēs varam uzlabot saziņu ar bērniem, ja pārdomājam šos faktus. Mēs varam viņiem palīdzēt, iemācot vienkāršas stratēģijas, piemēram, skaitīt uz pirkstiem, skaļi atkārtot norādījumus, lai tos labāk iegaumētu, parādīt, kā uzzīmēt darāmo darbu sarakstu, un iemācīt muļķīgas atskaņas un dziesmiņas, kas palīdz paturēt prātā jaunu informāciju.

2. Es pieņemu, ka citi spēj lasīt manas domas.

Vīrs man nemitīgi atgādina, ka viņš nespēj lasīt manas domas. Es bieži pieņemu, ka viņš zina, kā pagājusi mana diena, ka viņš zina par briesmīgo e-pastu, ko saņēmu, ka spēj uzminēt, ko vēlos vakariņās, un sarunas laikā saprot, ko ar to domāju. Mēs visi mēdzam iekrist šajās lamatās, kad runājam ar tuviem cilvēkiem, pieņemot, ka viņi mūs pazīst pietiekami labi, lai saprastu netiešus mājienus un uztvertu domu. Arī mūsu bērni tā dara.

Mazu bērnu smadzenes patiesībā darbojas šādi. To sauc par „prāta teoriju”. Sākumā bērniem ir grūti saprast, ka mēs visi nevaram vienlaikus domāt un just vienu un to pašu. Laika gaitā viņi iemācās, ka mamma var būt priecīga, kamēr viņiem ir garlaicīgi, vai tētis var būt sajūsmināts, kamēr viņi jūtas nobijušies. Bērniem augot, viss kļūst vēl sarežģītāk, jo cilvēki var teikt vai darīt vienu, bet just ko citu. Piemēram, mana māsa var teikt, ka viņai viss ir „labi”, lai gan patiesībā viņa jūtas skumja, vai draugs vienu dienu var raudāt aiz prieka, bet nākamajā — aiz bēdām.

Mūsu bērni nepārtraukti iepazīst ne tikai savas jūtas un domas, bet arī citu cilvēku domas un jūtas. Viņiem būs grūti saprast, kāpēc mamma pati no sevis neuzminēja, ka viņi vakariņās ļoti gribēja kartupeļu biezeni, ka vēlējās sarkano, nevis zilo krūzīti vai ka tētis pats no sevis nezina, ka viņiem skolā ir par kaut ko satraukums. Mums jāpalīdz viņiem to iemācīties, saprast un paust.

Ir veidi, kā uzlabot saziņu ar bērniem! Mēģiniet ģimenes kopābūšanas laikā runāt par jūtām, lai bērns saprastu, ka cilvēki var justies atšķirīgi. Pārrunājiet, kā katram gājusi diena, un sarežģītās situācijās pasakiet bērnam, ka nezināt, ko viņš domā un jūt, un ka viņš var jums palīdzēt palīdzēt sev, par to pastāstot, parādot un izskaidrojot. Varat izmantot arī valodas apguves lietotni, piemēram, Speech Blubs, kurā ir interesantas sadaļas par emocijām, kas palīdzēs bērnam saprast, ko jūs vēlaties, lai viņš pastāsta.

3. Es varu runāt bez apstājas.

Lielākajai daļai no mums patīk runāt. Pat ja mums negribas stāties lielas auditorijas priekšā un uzstāties, vairumam patīk tērzēt ar draugiem un ģimeni, dalīties domās, idejās, sajūtās un pieredzē. Kad man jautā, kāpēc es mācījos, lai kļūtu par logopēdu, es (sarkastiski) atbildu, ka tā būtībā ir izglītība runāšanā, tāpēc domāju, ka man tas labi padosies.

Bērniem runāšana, valoda un sarunas vēl ir kaut kas pavisam jauns un aizraujošs! Pirmajos dzīves gados viņi ir vērojuši, kā jūs sarunājaties ar citiem, paši vēl nespējot piedalīties. Viņiem ir bijušas jūtas, vajadzības un idejas, kuras viņi nav pratuši izteikt vārdos. Tad pēkšņi viņi spēj runāt un iesaistīties sarunās, likt cilvēkiem smieties, dalīties savās jocīgajās idejās un parādīt, ka ir gudri, jautri un ar savu viedokli. Beidzot viņi var uzdot jautājumu, kas jau ilgi niezējis uz mēles, un izdarīt izvēles, ko citi saprot. Nav brīnums, ka, tiklīdz viņi sāk runāt, viņus vairs nevar apturēt!

Var būt ļoti, ļoti viegli sadusmoties par nebeidzamo runāšanu, taču, kad vien varat, atkāpieties soli atpakaļ un izbaudiet to. Valoda ir atslēga uz jūsu mazā cilvēka pasauli, un viņš to izmanto pilnībā. Novērtējiet saziņu ar bērniem! Jūs varat palīdzēt viņiem apgūt sociālos noteikumus par to, kad runāt un kad klusēt, rādot piemēru un runājot par kārtas gaidīšanu un došanu. Taču noteikti apstājieties un ieklausieties — tā bērni mācīsies, ka viņus sadzird, ka viņiem ir ko teikt un ka viņu teiktajam ir nozīme.

4. Es nepārtraukti meklēju informāciju Google!

Statistika liecina, ka vidusmēra cilvēks mēnesī kaut ko meklē Google aptuveni 1 200 reižu, un, ja esat kaut cik līdzīgs man, deru, ka jūsu skaits ir vēl lielāks! Tikai šodien es meklēju, kā nokļūt pie drauga, cik gramu ir uncē, kā sauc radio skanošo dziesmu, kad tiek atvērts Sainsbury’s un no kāda vecuma mazulim jāsāk lietot saules aizsargkrēms. Es dienā uzdodu miljoniem jautājumu... un tāpat dara arī mūsu bērni.

Jebkurā laikā un katrā lielveikalā valstī blakus ejā vienmēr būs kāds bērns, kas jautā vecākiem: „Vai es drīkstu šo? Kāpēc? Kas tas ir? Mammu, kas tas bija? Ko tā kundze dara? Vai es drīkstu cepumu?” Mēs visi esam to dzirdējuši — šādi jautājumi ir neatņemama vecāku un bērnu saziņas daļa. Bērnam jūs esat Google! Jūs esat viszinošais informācijas avots. Visu, ko viņš nezina (un tas ir ļoti daudz), un visu, ko vēlas uzzināt, visticamāk, viņš jautās jums. Jūs esat vārti uz viņa mācīšanās un valodas pasauli. Tas var būt ārkārtīgi nogurdinoši!

Atkal — dziļi ieelpojiet un ieklausieties. Ieklausieties, ko bērns vēlas uzzināt. Viņš cenšas izprast pasauli, kurā dzīvo. Daudz kas no redzētā un piedzīvotā viņam šķitīs pirmreizējs. Bērni ir kā sūkļi — viņi labprāt uzņem jaunas zināšanas. Viņi vēlas saprast un, pats galvenais, vēlas līdzināties jums, tāpēc grib uzzināt pilnīgi visu, ko zināt jūs. Un vienīgais veids, kā to noskaidrot... ir jautāt!

Tāpēc šonedēļ, aizņemtas dienas vidū, kad bērni uzdod neskaitāmus jautājumus un šķiet, ka neklausās, kad lūdz apsolīto cepumu, par kuru runājāt pirms 12 stundām, un stāsta vienu un to pašu stāstu jau miljonajā reizē... apstājieties, ieklausieties un atbildiet. Šis ir īstais brīdis, lai uzlabotu saziņu ar bērniem! Ja jūs tā darīsiet, arī viņi iemācīsies tā rīkoties. Tas ir zelta laiks, kad viņi mācās un aug, un jūs esat visa viņu pasaule. Izmantojiet šo laiku pilnībā. Tas nebūs mūžīgi.