Kolikas zīdaiņiem: personīgā pieredze un padomi, kā ar tām tikt galā

Atceros, ka biju kopā ar kādu jauno māmiņu, kuras dēls bija apmēram 6 mēnešus jaunāks par manu meitu. Viņas dēlam bija kolikas, un viņš jutās ļoti slikti, lai ko viņa darītu. Atceros, ka paskatījos uz vīru un teicu: “Oho, tādai dzīvei jābūt briesmīgai.” Man nebija NE MAZĀKĀS nojausmas, ka ar mūsu dēlu piedzīvošu to pašu!

Pirmā tikšanās ar dēlu

Mūsu dēls piedzima 19.06.2019. plkst. 4.45 no rīta. Viņš bija liels puisēns — svēra 8 mārciņas un 12 unces un bija 21,25 collas garš. Viņš bija perfekts, un es viņu iemīlēju, tiklīdz ieraudzīju viņa seju!

Mūsu meita uzreiz pieņēma knupīti un to ļoti iemīļoja. Nikolass bija pilnīgs pretstats. Lai ko mēs mēģinātu, viņam nāca rīstīšanās un viņš knupīti izspļāva. Zvēru, ka nopirku visu veidu knupīšus, visos izmēros un no visiem tirgū pieejamajiem zīmoliem, bet nekas nelīdzēja.

Vienīgais, kas spēja viņu ilgāk nomierināt, biju es. Abus bērnus baroju ar krūti 6 mēnešus. Tas prasa ļoti daudz mīlestības un pacietības! Cepuri nost ikviena priekšā, kurš spēj turpināt ilgāk par gadu, bet man tas vienkārši nebija piemērots. Jutos kā resna govs, kurai piens tek garām visnepiemērotākajos brīžos.

Tā kā Nikolass neņēma knupīti, tikai es spēju viņu iemidzināt un nomierināt. Lai cik tas bija nomācoši, šīs grūtības pārgāja, kad pārtraucu barot ar krūti.

Parādās koliku simptomi

Pirmajās pāris naktīs mājās ar Nikolasu sapratām, ka audzināt viņu nebūs viegli. Lai gan naktīs viņš gulēja labi — jau no paša sākuma parasti gulēja 3–4 stundas pēc kārtas —, dienā viņš bija ļoti niķīgs un šķita, ka viņam ir neērti.

Viņš raudāja bez iemesla, pat tad, ja bija nomainīts autiņš, paēdis un tikko pamodies. Man arī šķita, ka viņš diezgan bieži atgrūž pienu. Tagad, atskatoties uz to, nedomāju, ka tas notika biežāk nekā parasti zīdaiņiem, bet es meklēju kaut ko, ko vainot pie kolikām, un visvieglāk bija vainot atvilni.

Mūsu pediatrs viņam izrakstīja zāles, bet tās garastāvokli neuzlaboja. Galu galā mēs zāles pamazām atcēlām, jo sapratām, ka viņa problēmas cēlonis nav atvilnis.

Nodomāju — varbūt viņam ir gāzes. Šis puisēns varēja un joprojām var kakāt un pirst ar tādu spēku un smaku kā pieaudzis cilvēks. Ar šo domu galvā es izpirku Amazon visu pieejamo Gripe Water un probiotiku pilienu krājumu.

Vai šie pilieni palīdzēja? Īsti ne. Viņš joprojām bez mitas kliedza un niķojās. Draugi un ģimene teica, ka tas ir tāpēc, ka viņš ir otrais bērns, un mums trāpījies dubults izaicinājums, jo viņš ir puika. Vai tā ir taisnība? Man nav ne jausmas. Varu teikt, ka, spriežot pēc redzētā, otrais bērns tiešām šķiet lielāks izaicinājums, BET es neesmu zinātniece un neesmu pētījusi šo jautājumu.

Kā mēs tikām galā

Kaut es varētu jums teikt, ka tas bija viegli, bet tā nebija. Bija dienas, kad mūsu pacietība bija galā. Papildus tam, ka nepietiekami gulējām, mēs centāmies arī nodarbināt un iepriecināt meitu.

 Tas bija grūti. 

Es vienmēr visiem saku, ka priecājos par to, ka pēcdzemdību depresija man bija pēc meitas piedzimšanas, nevis pēc dēla, jo nezinu, kā būtu tikusi galā ar viņa raksturu.

Nevainojiet sevi vai savu mazuli raudāšanā — kolikas nav neviena vaina. Centieties atslābināties un atcerieties, ka mazulis šo posmu pāraugs.

KidsHealth.org

Lūk, dažas lietas, ko darījām, lai saglabātu veselo saprātu šajos pirmajos 9–10 mēnešos:

1. Paļaujieties uz ģimeni. Man ir brīnišķīgi vīra vecāki, kuri dzīvo netālu, un es bieži lūdzu viņiem pieskatīt bērnus. Tas deva man un vīram nelielu atelpu, lai pagulētu, atgūtu spēkus un sakārtotu domas.
2. Ļaujiet bērnam izraudāties. Klausieties, es zinu, ka daudzi man nepiekritīs, un tas ir pilnīgi normāli. Šī pieeja neder visiem, bet mums tā palīdzēja. Tajās dienās, kad Nikolass bija ļoti niķīgs un es zināju, ka visas viņa vajadzības ir apmierinātas, mēs ļāvām viņam raudāt. Es atstāju viņu gultiņā uz 5 minūtēm, izgāju ārā un dziļi ievilku elpu. Patiesība ir tāda — es esmu labāka mamma, kad esmu mierīga un savaldīga. Reizēm nevarēju viņu paņemt rokās, jo biju dusmīga vai satraukta par to, ka viņš visu laiku niķojas.
3. Aizvediet bērnu pie ārsta uz pārbaudi. Mēs aizvedām Nikolasu pie ārsta, lai pārliecinātos, ka viņam nav medicīnisku problēmu, piemēram, pārtikas alerģiju. Es no sava uztura izslēdzu piena produktus, riekstus un sēklas — visu, kas varētu viņam radīt diskomfortu. Kad pārliecinājāmies, ka viss ir kārtībā, izmēģinājām citus līdzekļus, piemēram, Gripe Water.
4. Mainieties dežūrās. Bija daudz reižu, kad vīrs uzņēmās galveno dežūru ar Nikolasu, bet pēc tam nākamo maiņu pārņēmu es. Kad pārtraucu barot ar krūti, kļuva vieglāk, jo vīrs naktī varēja iedot viņam pudelīti. Ja jūs tikai atslaucat pienu un cīnāties ar kolikām, pamēģiniet atslaukt pietiekami daudz vienai pudelītei un ļaut vīram vai partnerim uzņemties nakts dežūru. Jūs būsiet pārsteigti, cik ļoti papildu miegs uzlabo garastāvokli un pacietību nākamajā dienā.
5. Parūpējieties arī par sevi. Dzeriet daudz ūdens un ēdiet uzturvielām bagātu pārtiku. Ja organismam trūkst vajadzīgās enerģijas, būs grūti izturēt maratonu, ko sauc par mammas vai tēta ikdienu.

Tāpat kā jebkurā citā posmā, atcerieties — kļūs labāk. Nikolasam ir 10 mēneši, un, lai gan viņš joprojām ir diezgan niķīgs (nolādētie zobi!), viņam ir kļuvis labāk, kopš viņš sāka rāpot.

Mirkļi kopā ar bērniem ātri paiet, un vecāki, kuru bērni jau ir lielāki, man ir teikuši, ka mēs vēlēsimies šīs dienas atpakaļ un ilgosimies pēc šīm problēmām, jo lielākiem bērniem ir lielākas problēmas.

Veiksmi, turieties!