Vai man vajadzētu uzpirkt bērnus? Par bērnu apbalvošanu

Šajā rakstā

• Eksperiments
• Apbalvojiet bērnus par to, ko viņi paši no sevis nevēlas darīt
• Atlīdzībai jābūt par centību, nevis rezultātu
• Atlīdzībai ir nozīme
• Bērnam jābūt izvēles iespējai

Tā kā es par šo daudz domāju, vecāki – īpaši to bērnu vecāki, kuriem nepieciešams papildu atbalsts un kuri ir jaunāki, – bieži man jautā: “Vai vecākiem vajadzētu uzpirkt savus bērnus?” Atbilde ir – jā, reizēm tas var būt noderīgi. Pareizi izmantota bērnu apbalvošana ir ārkārtīgi svarīgs līdzeklis, lai apgūtu jaunas prasmes. Turklāt bērniem tā patīk! Kāpēc tad atlīdzība iemantojusi tik sliktu slavu?

“Mammai stundu būs svarīga telefonsaruna, labi? Tu vari spēlēties planšetē, ja neienāksi istabā. Sarunāts?”

Eksperiments

Tas notika 1917. gadā, kad Stenfordas Universitātes profesors Edward Deci veica eksperimentu ar studentiem. Viņš lūdza 24 studentiem 13 minūšu laikā atrisināt mīklu.

Pirmajā dienā, ja viņi nepaspēja pabeigt, viņš atrisināja mīklu viņu vietā, tā radot iekšēju motivāciju, jo studenti nevēlējās, lai to izdara viņu vietā. Otrajā dienā viņš pusei studentu par katru atrisināto mīklu samaksāja 1 $. Šajā dienā studenti, kuriem maksāja, strādāja cītīgāk un atrisināja vairāk mīklu. Trešajā dienā viņš nevienam vairs nemaksāja. Šoreiz viņš konstatēja, ka tie studenti, kuriem otrajā dienā maksāja, trešajā dienā vairs necentās tik ļoti.

Tāpēc viņš secināja, ka ārējā motivācija (nauda) mazina iekšējo motivāciju.

Vēlāk pētnieki nekonstatēja statistiski nozīmīgu atšķirību centībā otrajā un trešajā dienā. Turklāt pētnieki atklāja, ka studentiem jau patika spēle, proti, viņiem jau bija iekšējā motivācija, tāpēc atlīdzība nebija vajadzīga. Kāpēc apbalvot bērnus, ja viņiem jau patīk veikt attiecīgo uzdevumu?

Apbalvojiet bērnus par to, ko viņi paši no sevis nevēlas darīt

Tātad, 1. noteikums, kā pareizi izmantot atlīdzību: apbalvojiet bērnus par to, ko viņi paši no sevis nevēlas darīt, piemēram, par sliktu ieradumu laušanu vai jaunu ieradumu veidošanu.

Ir veikti daudzi pētījumi par atlīdzības efektivitāti sliktu ieradumu laušanā, piemēram, smēķēšanas atmešanā grūtniecēm, un jaunu ieradumu veidošanā, piemēram, fiziskās aktivitātes uzsākšanā. Ja bērnam vēl nav iekšējas motivācijas konkrētai rīcībai, atlīdzība ir svarīga.

Atlīdzībai jābūt par centību, nevis rezultātu

2. noteikums: atlīdzībai jābūt par centību, nevis rezultātu. Piemēram, skolēnu, kurš skolā regulāri saņem D vērtējumu, visticamāk, nemotivēs atlīdzība par A vērtējuma iegūšanu, jo tas var nebūt reālistiski. Taču, ja atlīdzība ir par mācībām veltītām papildu 30 minūtēm, skolēns var attīstīt mācīšanās prasmes un uzlabot savas atzīmes. Kad bērns šo prasmi būs apguvis, pārtrauciet viņu par to apbalvot un pievērsieties citai prasmei, kuras apgūšanai vajadzīgs papildu stimuls.

Atlīdzībai ir nozīme

3. noteikums: atlīdzībai ir nozīme. Iedomājieties, ka priekšnieks jums paziņo, ka šonedēļ jānostrādā vēl 30 stundas, bet piektdien visiem uzdāvinās pildspalvu ar iegravētu vārdu. Atlīdzībai ir jābūt vērtīgai, lai tā motivētu. Ja tā ir papildu samaksa vai līdzvērtīgs brīvais laiks vēlāk, tā būtu noderīga atlīdzība, bet pildspalva, visticamāk, nemotivētu.

Bērnam jābūt izvēles iespējai

Visbeidzot, ceturtais noteikums – un, iespējams, pats svarīgākais. Procesā jāņem vērā autonomija. Bērnam jābūt izvēles iespējai. Viņam jāvar izvēlēties, pie kā un kā viņš strādās, un pat to, kādu atlīdzību saņems.

Tātad, ja skolēns saņem D vērtējumus un jūs vēlaties viņu motivēt cītīgāk mācīties skolā, ļaujiet viņam izlemt, cik ilgi un cik dienas viņam būs jāstrādā cītīgāk, kā arī to, ko viņš saņems, ja sasniegs savus mērķus. Ja bērnam nav autonomijas, prasmju pilnveidošana ar atlīdzības palīdzību kļūst par darījumu, kas vairāk līdzinās uzpirkšanai, un tas, visticamāk, bērnam nenāk par labu.

Atcerieties, ka atlīdzības idejas bērniem var smelties ik uz soļa. Mēs paši sev pērkam dāvanas, palutinām sevi ar brīvu vakaru vai citām priekšrocībām par centību darbos, ko labprātāk nedarītu. Mēs izmantojam ārējo motivāciju, lai attīstītu prasmi vai veidotu ieradumu. Prasmju praktizēšana palīdz attīstīt iekšējo motivāciju, lai kļūtu labāki vai vingrinātos cītīgāk arī bez ārējas motivācijas.

Tāpēc, ģimenes, droši izmantojiet atlīdzību sistēmu. Vienkārši pievērsiet uzmanību labai uzvedībai un prasmju veidošanai, ļaujot bērnam būt patstāvīgam, un mainiet veidu, kā formulējat stimulus.

“Nākamajā stundā, kamēr mamma runās pa telefonu, tu vari izvēlēties spēlēt matemātikas spēli vai lasīt grāmatu. Ja to izdarīsi, es ļaušu tev izvēlēties, ko gatavosim vakariņās.”