Kā palīdzēju brālim atrast savu balsi: kāpēc kļuvu par logopēdi

Iemeslu, kāpēc kļuvu par logopēdi, es pastāstu ikvienam, kurš man to jautā.

Kopš sevi atceros, mēs ar brāli bijām nešķirami. Kad viņš piedzima, es viņu nemīlēju. Patiesībā es lūdzu mammai „aizsūtīt viņu atpakaļ” un, pirmoreiz turot viņu rokās, gandrīz nometu uz grīdas.

Laikam ritot, viņš kļuva par cilvēku, ar kuru pavadīju visvairāk laika, kuru varēju komandēt, kuram uzticēju visus savus noslēpumus un kuru nikni aizstāvēju. Es viņu apbrīnoju tā, kā nekad nebūtu iedomājusies, un viņš, pats to neapzinoties, iedvesmoja mani kļūt par logopēdi.

Kad viņš sāka iet skolā, mamma pamanīja, ka Stīvens nemācās tā, kā vajadzētu. Viņam bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai uztvertu informāciju, mājās pārnestajās piezīmēs nebija JEBKĀDAS jēgas, burti un cipari bija apgriezti otrādi, un viņš nespēja atcerēties neko no tā, ko viņam teica mamma vai tētis. Informācija burtiski iegāja pa vienu ausi un izgāja pa otru.

Mācību gaitā uzdevumi kļuva arvien grūtāki, un pieauga arī Stīvena neapmierinātība. Viņam un mammai viena uzdevuma izpilde prasīja STUNDĀM. Situācija kļuva tik smaga, ka tētis, pārnākot mājās no darba, pat nejautāja, kā visiem klājusies diena, jo Stīvens raudāja, mamma kliedza, bet man bija jāskrien uz deju nodarbību.

Brālis man iemācīja aizstāvēt tos, kuri paši nespēj sevi aizstāvēt.

Tad mamma nolēma panākt, lai Stīvenam skolā noteiktu īpašas izglītības vajadzības un izstrādātu individuālo izglītības plānu (IEP). Es vēl biju maza, tāpēc neatceros katru šī procesa soli, taču zinu, ka vecāki cīnījās zobiem un nagiem, lai šim nabaga bērnam noteiktu attiecīgu statusu. Skola ik uz soļa pretojās.

Pēc tam, kad vecāki piedraudēja ar tiesvedību, skola beidzot izvērtēja manu brāli un atklāja, ka viņam ir disleksija, dzirdes informācijas apstrādes traucējumi, artikulācijas grūtības un īstermiņa atmiņas traucējumi. Oho, vai ne?

Viņš uzreiz sāka apmeklēt logopēdiju, un logopēds pievērsās šīm grūtībām. Tā bija ilga, nogurdinoša un smaga cīņa. Skolas apgabals ikreiz pretojās IEP izstrādei. Par laimi, vecāki uzstāja uz atbilstošiem pielāgojumiem un ik uz soļa atbalstīja brāli. Tieši tad es pirmoreiz sastapos ar logopēdu, un tas uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi.

Skolā viņam sāka klāties labāk, taču vienaudžu apsmiešana un uzmākšanās vēl ilgi nebeidzās. Būdama viņa vecākā māsa, es vēlējos katru savas dzīves dienu viņu aizsargāt, bet nespēju. Nevaru pat pateikt, cik reižu esmu kliegusi uz bērniem, kas viņu apsaukāja, grūdusi viņu galvas pret autobusa logu (ticiet man, viņi to bija pelnījuši) un dzinusi bērnus prom no brāļa, cenšoties viņu aizsargāt. Viņa saziņas traucējumu dēļ viņš nespēja sevi aizstāvēt vārdos, tāpēc uzņēmos to darīt viņa vietā!

Pienāca vidusskolas laiks, un Stīvens bija 6 pēdas un 7 collas garš — viņš pacēlās pāri saviem pāridarītājiem. Par laimi, viņam jau mazotnē tika nodrošināti mācību programmas pielāgojumi un logopēdija, tāpēc, sākot vidusskolu, neviens īsti nezināja par grūtībām, ko viņš bija piedzīvojis pirmajos skolas gados. Viņš iemācījās spēlēt baritona, tenora un alta saksofonu un pievienojās mūsu vidusskolas maršējošajam orķestrim. Tur viņš atrada dažus no saviem labākajiem draugiem un atbalstītājiem.

Viņš pabeidza vidusskolu un iestājās mācību iestādē, lai studētu fotogrāfiju. Līdz pat izlaiduma dienai viņš sūtīja man savus studiju darbus, lai es tos izlasītu un rediģētu. Stīvens iemācījās kompensēt savus traucējumus un pabeidza koledžu. Pašlaik viņš kopā ar tēti Brūsu strādā celtniecībā, viņam ir savs automašīnu salona tīrīšanas uzņēmums (kas plaukst), un brīvajā laikā viņš fotografē.

Brālim mani vajadzēja jau no mazotnes, taču patiesībā man viņu vajadzēja vēl vairāk. Viņš man iemācīja būt līdzjūtīgai, gādīgai, uzmanīgai un pieņemošai, kā arī aizstāvēt tos, kuri paši nespēj sevi aizstāvēt. Viņš mani iedvesmo ik dienu, un es lepojos ar vīrieti, par kādu viņš ir kļuvis. Stīvens ir uzticīgs, draudzīgs, jautrs, apņēmīgs un čakls. Viņš ir labākais „mazais” brālis, kādu vien varētu vēlēties.

Es jums to stāstu, jo neviens nespēj saprast, cik bezpalīdzīgi jūtas ģimenes locekļi, kad grūtībās nonācis viņu brālis, māsa vai bērns. Lūdzu, ziniet, ka jūs neesat vieni. Otrkārt, esiet draugs, nevis pāridarītājs. Pietiek ar VIENU cilvēku. Tikai vienu cilvēku, kurš uzrunā, sadraudzējas un piedāvā apsēsties blakus. Jūs nekad nezināt, cik daudz šis viens cilvēks var nozīmēt kādam citam. Un visbeidzot, nekad nepārstājiet cīnīties. Par visu, kas ir grūts, ir vērts cīnīties. Speriet soli pa solim un lūdziet palīdzību, kad tā vajadzīga!