Kā pieņemt bērna diagnozi

Visbiežāk es vecākiem saku, ka bērnam var būt ne tikai runas traucējumi, bet arī citi faktori, kas kavē viņa tipisku mācīšanos, piemēram, uzmanības deficīta traucējumi vai autisms. 

Kā tikt galā ar visām izjūtām, kas rodas, kad bērnam nosaka diagnozi? Kas ir normāli un kas nav? Vai šīs izjūtas kādreiz pāries? 

Profesionālā pieredze

Nesen pie manis nosūtīja skolēnu, lai palīdzētu viņai attīstīt sociālās prasmes. Viņa mācījās vispārizglītojošā skolā un guva ļoti labus panākumus, taču pamatskolā saņēma runas un valodas terapiju, jo viņai bija grūti iegūt draugus.

Kad pirmoreiz satiku šo skolnieci, bija pilnīgi skaidrs, ka viņai vajadzētu noteikt autiskā spektra traucējumu diagnozi; tomēr vecāki šķita ļoti nelabprāt pieņemam diagnozes noteikšanu. 

Diemžēl vidusskolā kritēriji, pēc kuriem nosaka tiesības saņemt runas terapijas pakalpojumus, kļūst daudz stingrāki. Papildus noteikta līmeņa sasniegšanai standartizētajos testos tiek vērtētas arī sekmes mācībās. Šī skolniece testos neatbilda prasībām UN visos priekšmetos saņēma izcilas atzīmes (daži no tiem bija padziļinātie kursi). 

Tas nozīmēja, ka viņa nevarēja saņemt runas un valodas terapijas pakalpojumus.

Es ieteicu vērsties pie ārēja logopēda, lai viņa apgūtu, kā pārvaldīt savas emocijas un mijiedarboties ar vienaudžiem. Pēc tikšanās jutos briesmīgi, ka nevarēju viņai palīdzēt. Vecāki šķita ļoti nelabprāt meklējam viņai nepieciešamo palīdzību un atteicās noteikt diagnozi, lai gan man bija daudz piezīmju un dokumentācijas par viņas uzvedību. Bija skaidrs, ka viņi noliedza to, kas notika ar viņu meitu. 

Es vēlētos, kaut varētu jums pastāstīt, ka šim stāstam bija laimīgas beigas, bet tā nebija. Neilgi pirms Ziemassvētkiem šīs skolnieces tēvs pēkšņi nomira. Viņa neizlaida nevienu skolas dienu, jo negribēja nokavēt uzdevumus. 

Viņa nespēja noteikt prioritātes un efektīvi pārvaldīt savas emocijas, tāpēc neieradās uz tēva bērēm. Ja viņa būtu saņēmusi terapiju, terapeits būtu varējis palīdzēt viņai ar šo situāciju tikt galā un efektīvi to pārvarēt.  

Kāpēc?

Diemžēl šī nav pirmā reize, kad esmu redzējusi vecākus vai aizbildņus atsakāmies no diagnozes noteikšanas vai pārbaudēm, jo viņi baidījās no rezultātiem. Ja tas attiecas uz jums, apsveriet dažus jautājumus:

1. Vai diagnoze ilgtermiņā palīdzēs jūsu bērnam?
2. Vai atbalstu var pielāgot vai vēlāk pārtraukt, ja tas nav vajadzīgs?
3. Kāpēc jūs baidāties no diagnozes?
4. Kāds atbalsts jums palīdzētu šo informāciju pieņemt?

Kad jūtu, ka vecāki pretojas kaut kam, ko es iesaku, dodu viņiem 48 stundas, lai sagremotu šo informāciju, un pēc tam piezvanu, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. Vienā reizē saņemt tik daudz informācijas ir grūti, un, ja cilvēkam dod laiku to pārdomāt, viņš varēs to izvērtēt skaidrāk. 

Tāpat kā daudzās citās situācijās, kad emocijas ir sakāpinātas, ne vienmēr izdodas domāt skaidri. 

Jums vajadzētu justies brīvi lūgt papildu informāciju vai pat otru viedokli. Daudzi vecāki ir vērsušies pie manis, lai saņemtu otru viedokli, vai arī aiznesuši manus pārbaužu rezultātus citam speciālistam, lai noskaidrotu, vai viņš iesaka tādu pašu terapiju. Tā rīkoties ir pilnīgi normāli! 

Atkarībā no tā, kā jūtaties, es parasti iesaku vecākiem konsultēties ar psihologu. Diagnozes noteikšana var radīt vilšanos. Jums taču ir šis brīnišķīgais bērns, kuru jūs esat radījuši, audzinājuši un par kuru rūpējaties — ar viņu taču nekas nevar būt nepareizi! Konsultācijas ar psihologu var palīdzēt jums izprast šīs izjūtas un tikt ar tām galā, lai tās neietekmētu jūsu bērnu. 

Ja terapija nav domāta jums, iesaku atrast atbalsta grupu. Ir daudz dažādu grupu veidu — dažas tiekas klātienē, citas darbojas tiešsaistē, dažas paredzētas tikai mammām, bet citas — tikai tētiem. Tā jums būs iespēja aprunāties ar citiem vecākiem, kuri piedzīvo tieši to pašu, ko jūs... vai varbūt pat kaut ko vēl grūtāku. 

Vissvarīgākais, ko atcerēties, ir tas, ka jūs neesat vainīgi. Tā mēdz gadīties. Mēs to nevaram kontrolēt! Saņemot atbilstošu terapiju un medikamentus, jūsu bērns joprojām var gūt panākumus! Vai līdz pirmajam vārdam var paiet mazliet ilgāks laiks? Iespējams. Vai bērnam būs nepieciešams individuālais izglītības plāns (IEP)? Iespējams. Ja vien bērns saņem nepieciešamo palīdzību, jūs esat paveikuši labu darbu!

Turieties un turpiniet cīnīties!