Mēs esam vecāki pandēmijas laikā — PALĪGĀ!!!

Es naivi domāju, ka tas viss ilgs tikai divas nedēļas un ka cilvēki tiešām mazgā rokas. 🤯 Nekas no tā nevarētu būt tālāk no patiesības.

Redziet, mēs ar vīru abi strādājam vidusskolā. Es esmu logopēde, bet viņš ir angļu valodas skolotājs 10. un 12. klases skolēniem. Mēs abi strādājam vienā un tajā PAŠĀ skolā, un tas patiesībā ir lieliski.

Kad Ņūdžersijā slēdza skolas, mēs sapratām, ka visu laiku būsim mājās kopā ar mūsu nebēdnīgo trīsgadīgo meitu un ļoti niķīgo desmit mēnešus veco dēlu. Mēs nekad nebūtu iedomājušies, ka pastāvīgi jutīsimies tik vainīgi kā vecāki un plosīsimies starp vecāku pienākumiem un darbu no mājām. Vainas izjūta vecāku lomā mūs nepameta.

Pirmās dienas

Kad tas viss sākās, mūsu meita tikko bija sākusi apmeklēt pirmsskolas sagatavošanas grupu, un mēs jutām milzīgu atbildību par to, lai viņa neko nezaudētu savā “izglītībā”. Es zinu, ka viņai ir tikai trīs gadi, bet mani arvien biežāk pārņēma bailes — kas NOTIKS, ja mēs darbā neatgriezīsimies līdz nākamā gada janvārim? Viņa būs izlaidusi veselu mācību gadu! Tad viņa nebūs gatava sagatavošanas klasei... atpaliks no vienaudžiem... viņai būs nepieciešams individuālais izglītības plāns (IEP)... un viņas dzīve būs nemitīga cīņa…

Dramatiski…

Bet patiesi! Es zināju, ka mums katru dienu jāplāno nodarbības, lai viņa mājās vismaz kaut ko iemācītos.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt

Tāpēc sākām plānot ikdienas nodarbības. A ir ābols, tad mēs izsekojām burtus un veidojām ar šo burtu saistītu rokdarbu. Mīļi, vai ne?

Un tad nāk mans dēls….

Ar mūsu otro bērnu ir bijis ļoti grūti. Viņš ir ārkārtīgi mīļš un sirsnīgs, taču līdz deviņu mēnešu vecumam viņam bija kolikas, un viņš ir niķīgs katru dienu. Viņam jābūt cieši klāt kādam no mums, un, ja viņš nekustas, atliek vien noskaitīt lūgšanu, jo viņš tūlīt iekliegsies tik augstā balsī, cik vien plaušas ļaus.

Cilvēki mums vienmēr teica, ka otrais bērns būs visgrūtākais, ka viņš mūs kā vecākus pamatīgi pārbaudīs un sagādās daudz stresa pilnu brīžu. Jā, Nikolass ir tieši tāds.

Kamēr mēs darbojāmies ar rokdarbiem, Nikolass sāka kliegt vai rāpties augšup pa manu kāju. Tiklīdz viņš tika augšā, viņš nogāzās lejā un atsita galvu pret krēsla kāju. Jūs uzminējāt — tagad viņš kliedza vēl skaļāk.

Kad noliecos, lai paceltu Nikolasu, Nora kliedz: “Nē, mammu, sēdi pie manis un krāso.”

Man uzmanība bija jādala, un mani pārņēma šī briesmīgā vainas izjūta mammas lomā. Es nevarēju Norai veltīt visu uzmanību, kas viņai bija vajadzīga, kaut arī to ļoti gribēju. Taču es arī nevarēju ļaut Nikolasam kliegt.

Tad mums nākas sadalīt pienākumus un darboties atsevišķi. Viens no mums kopā ar Noru mācās, bet otrs izklaidē Nikolasu.

Viss ir labi, līdz….

Darba sapulces un pienākumi

Tā kā mēs ar vīru abi strādājam vienā skolu apgabalā, mums jāturpina darīt savu darbu arī šīs pandēmijas laikā.

Nepārprotiet — mēs esam ļoti pateicīgi, ka mums abiem ir darbs un mēs turpinām saņemt algu, tāpēc nav jāuztraucas par hipotekārā kredīta maksājumiem un bērnu paēdināšanu. BET mēs nepārtraukti plosāmies starp vērtīga laika pavadīšanu ar bērniem — laika, kuru nekad neatgūsim — un darbu, kas jāpaveic, lai mūsu skolēniem būtu viss nepieciešamais sekmīgām mācībām.

Parasti rīkojamies tāpat kā visās citās situācijās — viens strādā, kamēr otrs pieskata bērnus. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam izturēt. Tas ir ļoti grūti, un katrs no mums paspēj paveikt pavisam maz.

Vai mēs ļaujam Norai skatīties vairāk filmu, nekā droši vien vajadzētu? Jā. Vai mēs pietiekami nodarbinām bērnu prātus? Visticamāk, nē.

Taču mēs pavadām laiku kopā ar bērniem. Rotaļājamies, smejamies, mīlam un mācāmies — neatkarīgi no tā, kā un kad notiek šī mācīšanās!

Dienas beigās mūsu bērni neatcerēsies stundām ilgo nodarbību par kukaiņiem, ko bijām sagatavojuši, vai rindkopu, kas viņiem bija jāuzraksta angļu valodas stundā. Viņi atcerēsies, ka mamma un tētis ilgu laiku bija mājās un padarīja dzīvi jautru.

Daži ieteikumi

Lūk, dažas lietas, ko es daru, lai nezaudētu veselo saprātu, piecas nedēļas strādājot no mājām kopā ar bērniem! Tās var nederēt visiem, bet ceru, ka kādam tās palīdzēs!

1. Atvēliet laiku sev. Četras dienas nedēļā attālināti piedalos CrossFit nodarbībā, kamēr vīrs citā istabā spēlējas ar bērniem.
2. Dodies pastaigā — ja laikapstākļi ļauj, vismaz reizi dienā dodamies garā pastaigā ar bērniem. Protams, esiet piesardzīgi un ievērojiet distanci no citiem!
3. Dodieties ārā un mācieties, izmantojot krītu! Norai ļoti patīk zīmēt ar krītu, tāpēc mēs izvedam bērnus ārā un ļaujam viņai ar krītu rakstīt burtus un ciparus!
4. Pavadiet laiku kopā ar partneri, kad bērni ir gultā. Mēs pasūtījām no Target, šķiet, kādas 10 galda spēles, un spēlējam tās katru vakaru. Tas ir kaut kas cits, un tā mēs varam pabūt kopā un parunāties!
5. Elpojiet! Nekas nav mūžīgs, arī šis ne. Mēs visi tam tiksim cauri un kļūsim stiprāki!
6. Videozvani ar draudzenēm un draugiem. Reizi mēnesī sazvanos ar savām draudzenēm, un vīrs tāpat sazvanās ar saviem draugiem. Ticiet vai ne — tas patiešām palīdz!