Autiskā spektra traucējumi (AST): visaptverošs ceļvedis

Termina „autisms” nozīme laika gaitā ir ievērojami mainījusies. Sākotnēji 1911. gadā vācu psihiatrs Eižens Bleilers ar vārdu „autisms” aprakstīja smagus šizofrēnijas simptomus. Šis maldīgais priekšstats saglabājās līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad bērnu psiholoģija kļuva par patstāvīgu zinātni.

Autiskā spektra traucējumu ceļvedis:

• Daži izplatīti mīti par AST:
• Kā atpazīt agrīnās autiskā spektra traucējumu pazīmes
• Agrīnās autisma pazīmes
• Attīstības regresija
• AST diagnosticēšana
• Autisma cēloņi
• Autisma iedzimtība
• AST un Hyperemesis Gravidarum (smaga grūtnieču toksikoze)
• Autisma terapija un palīglīdzekļi
• Floortime rotaļu terapija
• IUP (individuālā izglītības plāna) mērķi bērniem ar autismu
• Video modelēšana un autisms
• Autisms un runa
• AST un valodas attīstības aizture
• Neverbālais autisms
• • Kā veicināt runas attīstību mājas apstākļos
• PECS un autisms
• Kā pielāgot PECS savam bērnam
• Stimēšana (stimming) jeb pašstimulējoša uzvedība
• Orālā stimēšana
• Sensorās grūtības
• Sinestēzija un autisms
• Izvēlīgums uzturā, ēdiena nepanesība un autisms
• Resursi, grāmatas un žurnāli par autismu vecākiem

Mūsdienās termins „autisms” ir pazīstams kā autiskā spektra traucējumi (AST). To lieto, lai aprakstītu sarežģītus attīstības traucējumus, kas ietekmē komunikācijas un sociālās prasmes un pirmo reizi parādās bērnībā. Runājot par AST, ir būtiski nošķirt mītus no faktiem par šiem attīstības traucējumiem.

Laipni lūdzam mūsu „visaptverošo” ceļvežu sērijā, kurā emuāru autori apvienojas, lai padziļināti pētītu mūsu vietnē svarīgas tēmas. Šī ceļveža mērķis ir sniegt vecākiem visu nepieciešamo informāciju par autiskā spektra traucējumiem (AST). Pilnu ceļvedi kā e-grāmatu varat lejupielādēt šeit:

Daži izplatīti mīti par AST:

Autisms ir izārstējams.

• Fakts: Autisms nav izārstējams. Tie ir attīstības traucējumi visa mūža garumā.

Cilvēki ar autismu nevar dzīvot patstāvīgu un veiksmīgu dzīvi.

• Fakts: Cilvēki ar autismu var dzīvot pilnvērtīgu, laimīgu un veiksmīgu dzīvi ar logopēdijas un ergoterapijas palīdzību.

Autisma cēlonis ir slikta audzināšana.

• Fakts: Autisma konkrēts, vienots cēlonis nav zināms. Pētījumi liecina, ka autisms attīstās jau pirms bērna dzimšanas.

Cilvēki ar autismu nerunā.

• Fakts: Autisms ir ļoti komplicēts. Dažiem cilvēkiem runa attīstās normāli, savukārt citi saziņā izmanto vārdu, žestu un komunikācijas ierīču kombināciju.

Šie izplatītie maldīgie priekšstati tikai vēlreiz apliecina nepieciešamību pēc sabiedrības izglītošanas. Tāpēc aprīlis ir Pasaules autisma atpazīstamības mēnesis. Lai labāk izprastu šos attīstības traucējumus, vecākiem ir jāzina, kā atpazīt traucējumus, kas skar 1 no 110 bērniem.

Kā atpazīt agrīnās autiskā spektra traucējumu pazīmes

Autisms ir sarežģīti traucējumi, kuru gadījumā nav divu bērnu vai pieaugušo ar vienādām pazīmēm un simptomiem. Šie traucējumi ietekmē dažādas cilvēka dzīves jomas. Kamēr viena joma var būt stipri ietekmēta, citā autisma pazīmes var vispār neizpausties. Piemēram: bērnam var būt izteiktas sensorās grūtības, bet viņš spēj veiksmīgi iesaistīties abpusējā sarunā.

Agrīnās autisma pazīmes

https://www.youtube.com/watch?v=z7NeBs5wNOA

Sociālā joma

• Nespēj patstāvīgi regulēt savas emocijas
• Grūtības pielāgoties jaunai videi
• Spēj vienlaikus koncentrēties tikai uz vienu uzdevumu
• Neatbild uz jautājumiem pareizi vai neatbild vispār
• Nespēj iesaistīties abpusējā sarunā
• Grūtības veidot kontaktu ar citiem

Valoda

• Iepriekš apgūtu valodas prasmju zudums apmēram trīs gadu vecumā
• Pirmie vārdi ir lietvārdi (priekšmeti), nevis īpašvārdi (vārdi) un darbības vārdi (darbības)
• Pirmajā dzīves gadā kavējas nekomunikatīvi žesti un mīmika (pamāšana atvadoties vai rādīšana ar pirkstu)
• Tūlītēja dzirdēto vārdu atkārtošana, ko dēvē arī par „eholāliju”. Pastāv arī aizkavētā eholālija, kad bērns dzirdētos vārdus atkārto pēc stundām, dienām vai pat nedēļām.
• Ierobežots acu kontakts ar citiem
• Runa var izklausīties mehāniska vai robotiska, un vārdi neveido dabisku plūdumu
• Neizprot komunikācijas sociālās normas, piemēram, balss skaļumu vai to, ka nedrīkst runāt citiem pa virsu
• Grūtības saprast humoru vai sarkasmu
• Spēcīga vēlme pēc noteiktas struktūras un paredzamības
• Gandrīz vai pilnīgi nav baiļu sajūtas
• Nespēj plānot vai organizēt uzdevumus
• Vājas problēmu risināšanas prasmes
• Neizmanto rotaļlietas atbilstoši to paredzētajam mērķim
• Atkārtojošās rotaļas

Uzvedība un emocionālā pašregulācija

• Nespēj tikt galā ar izmaiņām dienas gaitā
• Grūtības pielietot apgūtās prasmes
• Lieto priekšmetus neierastā veidā vai izveido spēcīgu piesaisti noteiktiem priekšmetiem vai rotaļlietām
• Pašstimulējoša uzvedība jeb stimēšana (šūpošanās, graušana, roku plivināšana)
• Neierasti emociju izpausmes veidi (agresīva uzvedība, sabrukumi (meltdowns), dusmu lēkmes, bēgšana)
• Atkārtoti un stingri noteikti rotaļu, interešu un uzvedības modeļi
• Grūtības patstāvīgi kontrolēt savu uzvedību

Sensori un ēšanas paradumi

• Pārmērīga vai nepietiekama reakcija uz vides kairinātājiem, piemēram, gaismu, skaņām un sociālām situācijām
• Spēlējas vienatnē
• Izteikts izvēlīgums ēdienā sensoro īpatnību dēļ
• Dod priekšroku ļoti ierobežotam ēdienu klāstam

Attīstības regresija

Attīstības regresija notiek, kad bērns zaudē jau apgūtu prasmi. Mazulis, kurš jau prata iet uz podiņa, atkal sāk slapināt biksēs. Bērns, kurš bija runātīgs, atgriežas pie bēbīšu valodas vai nesaprotamu vārdu virknēšanas. Daudziem bērniem attīstības regresija ir tikai īslaicīga un var rasties jaunas prasmes apguves vai būtisku dzīves pārmaiņu dēļ.

Attīstības regresija notiek, kad bērns zaudē jau apgūtu prasmi.

Taču daļai bērnu šī regresija ir saistīta ar autisma simptomu parādīšanos. Pirmajā dzīves gadā daudzi bērni, kuriem vēlāk diagnosticē autismu, attīstās atbilstoši normai. Bērnam līdz viena gada vecumam var nebūt nekādu autisma pazīmju. Tomēr, tiklīdz bērns sasniedz divu gadu vecumu, daudzi vecāki pamana autisma pazīmes, kuru iepriekš nebija.

Ja bērnam novērojama attīstības regresija, kas nav saistīta ar jaunu attīstības posmu apgūšanu vai būtiskām dzīves pārmaiņām, ir jāveic autisma skrīnings vai izvērtēšana.

AST diagnosticēšana

Tiklīdz bērnam parādās autisma pazīmes vai attīstības regresija, ir jāveic autiskā spektra traucējumu (AST) izvērtēšana. Dažiem bērniem autismu diagnosticē jau 18 mēnešu vecumā. Lielākajai daļai bērnu autisma diagnoze tiek noteikta pēc divu gadu vecuma.

Lai gan pediatram vajadzētu veikt autisma skrīningu ikvienam bērnam 9, 18 un 24 vai 30 mēnešu vecumā, autisma pazīmes reizēm tomēr var palikt nepamanītas. Bērniem ar augstāku attīstības traucējumu risku var būt nepieciešamas papildu vizītes padziļinātai pārbaudei.

Autisma diagnosticēšana ir trīs soļu process.

1. solis: Skrīnings

Pirms bērnam tiek noteikta diagnoze, viņam ir jāveic sākotnējais skrīnings. Šis process ilgst aptuveni 15 minūtes un ietver sarunu, kā arī bērna apgūto un iekavēto attīstības posmu un prasmju novērošanu. Bērnam šis sākotnējais skrīnings nerada nekādu stresu. Viss, kas bērnam jādara, ir jāspēlējas. Ārsts novēros bērnu un iesaistīsies rotaļā, lai redzētu, kā bērns runā, mācās un uzvedas.

2. solis: Bērnu attīstības pediatrs

Ja ārsts sākotnējā skrīningā uzskata, ka ir nepieciešams veikt papildu novērtējumu, viņš nosūtīs bērnu pie bērnu attīstības pediatra. Attīstības pediatrs ir ārsts, kurš specializējas bērna attīstībā. Šis speciālists spēj atpazīt dažādus bērnu uzvedības un attīstības traucējumus.

Attīstības pediatri var arī palīdzēt:

• Iestāties par bērnam nepieciešamajiem pakalpojumiem un mācību plānošanu skolā
• Izrakstīt medikamentus
• Ierosināt medicīniskos izmeklējumus
• Nodrošināt ilgtermiņa uzraudzību bērna attīstībai izglītības programmās un uzvedības pārvaldībā

3. solis: Pilns visaptverošs novērtējums

Pēc tam, kad bērnu ir apskatījis attīstības pediatrs, tiek veikts pilns visaptverošs novērtējums. Visaptverošs novērtējums ir rūpīgāks process, kurā iesaistīts bērnu neirologs, logopēds un bērnu psihologs. Visi šie speciālisti kopā palīdzēs noteikt, vai bērnam ir autisms.

Lai noteiktu, vai bērnam ir autisma pazīmes, AST diagnosticēšanai tiek izmantoti četri testi:

1. Autisma diagnostiskā intervija (ADI) – novērtē bērnu vai pieaugušo trīs galvenajās uzvedības jomās (sociālā mijiedarbība, komunikācija/valoda, kā arī ierobežotas un atkārtotas intereses un uzvedība).
2. Autisma diagnostiskās novērošanas skala (ADOS) – pārbauda sociālo mijiedarbību, rotaļāšanos, komunikāciju un to, cik izdomas bagāts bērns ir, darbojoties ar materiāliem.
3. Bērnības autisma novērtēšanas skala (CARS) – tiek izmantota tikai bērniem, kas vecāki par diviem gadiem, un sniedz padziļinātu ieskatu bērna uzvedībā, spējās un iezīmēs.
4. Giliama autisma novērtēšanas skala (GARS) – piemērota diagnosticēšanai bērniem no trīs gadu vecuma un sniedz vecākiem, skolotājiem un ārstiem informāciju par traucējumu smaguma pakāpi.

Autisma cēloņi

Lai gan par autisma cēloņiem pastāv daudzi mīti, nav zināms neviens konkrēts faktors, kas izraisītu autismu. Tā vietā zinātne atklāj, ka autismu izraisa dažādu faktoru kopums.

Līdz šim bērna autisma attīstība tiek saistīta ar septiņiem faktoriem.

1. Ģenētikas loma

Katrā ģimenē varbūtība, ka piedzims bērns ar autismu, ir 1 pret 68 jeb 1,5 %. Taču, tā kā ģimenes locekļiem ir līdzīgs ģenētiskais materiāls, ģimenēm, kurās jau ir viens bērns ar autismu, risks, ka nākamajam bērnam būs autisms, ir par 20 % lielāks. Ja ģimenē jau ir divi vai vairāki bērni ar autismu, šis risks pieaug līdz 30 %.

Zviedru pētnieki atklāja saikni starp ģimenes anamnēzē esošiem garīgiem un neiroloģiskiem traucējumiem, piemēram, UDS, šizofrēniju vai depresiju, un iespējamību, ka bērnam būs autisms. Rezultāti liecināja:

• Bērniem, kuru vecākiem vai brāļiem/māsām ir garīgi un neiroloģiski traucējumi, risks bija 4,7 reizes lielāks.
• Bērniem, kuru ģimenē ir garīgi un neiroloģiski traucējumi, bija 7,6 reizes lielāks risks saslimt ar autismu un iegūt intelektuālās attīstības traucējumus.

Arī citi pētījumi sniedz līdzīgus rezultātus, norādot uz autisma riska pieaugumu, ja brālim vai māsai ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) vai vecākam ir depresija, trauksme, bipolāri traucējumi vai šizofrēnija.

2. Dzemdību komplikācijas

Žurnālā “American Journal of Perinatology” publicēts pētījums liecina, ka bērniem, kuri piedzīvojuši dzemdību komplikācijas, bija paaugstināts autisma attīstības risks. Dzemdību komplikācijas, kurām konstatēta visciešākā saikne ar autismu, ir šādas:

• Preeklampsija
• Placentas atslāņošanās no dzemdes
• Tūpļa vai šķērsguļa dzemdībās
• Skābekļa trūkums dzemdību laikā (dzemdību asfiksija)
• Nabas saites izkrišana vai atsegšanās

Lai gan neviena atsevišķa dzemdību komplikācija nevar precīzi noteikt, vai bērnam būs autisms, bērniem, kuri saskārušies ar iepriekš minētajām komplikācijām, saskaņā ar pētījumiem ir paaugstināts autisma attīstības risks.

3. Ģenētiskie traucējumi

Lai gan tas notiek reti, ģenētikai var būt nozīmīga loma autisma riskā un attīstībā. Ir noskaidrots, ka gan Reta sindroms, gan trauslās X hromosomas sindroms rada lielāku risku bērnam attīstīties autismam.

Tomēr jāņem vērā, ka abi šie traucējumi ir ārkārtīgi reti un rodas ģenētisku mutāciju rezultātā.

4. Piedzimšana vecākiem gados

Dažos pētījumos Dānijā, Izraēlā, Zviedrijā un Kalifornijā ir atklāts, ka vīriešiem, kas vecāki par 40 gadiem, ir sešas reizes lielāks risks, ka viņu bērnam būs autisms. Pētnieki pieļauj, ka vīriešiem, kuriem bērni piedzimst pēc 40 gadu vecuma, var būt autisma iezīmes, kas novedušas pie vēlākas partnerattiecību veidošanas un bērnu radīšanas.

Citos pētījumos iegūti atšķirīgi rezultāti, kas šo teoriju varētu atspēkot. Lai gan bērna piedzimšanu vecākiem gados nevar pilnībā izslēgt kā iespējamu autisma cēloni, tā joprojām tiek uzskatīta par teoriju, kurai nav konkrētu apstiprinošu pētījumu.

5. Zems dzimšanas svars

Zems dzimšanas svars ir svars, kas mazāks par 2,5 kg (5,5 mārciņām). Ja bērns piedzimst ar zemu svaru un/vai priekšlaicīgi, viņam, iespējams, ir pietrūcis pienācīgas augļa augšanas, kas palīdzētu attīstīties. Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC) konstatēja, ka bērniem, kas dzimuši ar svaru zem 2,5 kg, autisma risks bija 2,3 reizes lielāks. Tajā pašā pētījumā tika arī atklāts, ka meitenēm ar nepietiekamu svaru dzimšanas brīdī autisma risks bija 3 reizes lielāks.

6. Vides toksīnu iedarbība

Tiek uzskatīts, ka smagie metāli un vides toksīni ir viens no faktoriem, kas veicina autisma rašanos. Taču tā ir tikai teorija. Līdz šim nav veikti vērā ņemami pētījumi, kas šo teoriju apstiprinātu.

Bērnu vides veselības centrs (Children’s Environmental Health Center) min 10 izplatītus toksīnus un ķīmiskās vielas, par kurām ir aizdomas, ka tās varētu izraisīt autismu. Tādēļ grūtniecēm vajadzētu ierobežot saskarsmi ar šiem 10 vides toksīniem:

1. Perfluorētie savienojumi
2. Endokrīnās sistēmas darbības traucētāji
3. Metildzīvsudrabs
4. Svins
5. Fosfororganiskie pesticīdi
6. PCB (polihlorētie bifenili)
7. Hlororganiskie pesticīdi
8. Bromatētie liesmas slāpētāji
9. Svins
10. Automašīnu izplūdes gāzes

7. Vīrusu infekcijas

Saskaņā ar Amerikas Mikrobioloģijas biedrības veiktajiem pētījumiem grūtniecēm ar aktīvām infekcijām risks dzemdēt bērnu ar autismu dubultojās. Konkrētāk, pētījumos atklāts, ka ar autisma attīstību ir saistītas noteiktas vīrusu infekcijas.

Šīs sešas vīrusu infekcijas grūtniecības laikā dubulto sievietes iespējamību dzemdēt bērnu ar autismu:

• Citomegalovīruss
• Masalas
• Epšteina-Bāras vīruss
• Masaliņas
• Cilvēka herpesvīruss 6 (HHV-6)
• Herpes simplex vīruss 1 un 2

Zinātne norāda uz bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību, kas kopā veicina autisma attīstību, nevis tikai uz vienu atsevišķu faktoru. Padziļinoties cēloņu izpētei, galvenais ir atrast konkrētu vai “īsto” dažādu faktoru kombināciju, kas tieši ietekmē autisma attīstību.

https://www.youtube.com/watch?v=wKlMcLTqRLs

Autisma iedzimtība

Tā kā mēs zinām, ka diskusijā par autisma cēloņiem sava loma var būt ģenētikai, ir svarīgi pārrunāt dažas biežākās iedzimtības un autisma diagnozes iezīmes.

• Cilvēkiem, kuru ģimenē kādam ir autisms, ir lielāka iespēja saņemt šādu diagnozi
• Zēniem autismu diagnosticē biežāk nekā meitenēm
• Vakcinētiem un nevakcinētiem bērniem ir vienāds autisma diagnozes risks
• Bērniem, kuru vecāki ir vecāki, mēdz būt paaugstināts autisma risks
• Priekšlaikus dzimušiem bērniem, kas dzimuši pirms 26. nedēļas, ir lielāks autisma risks

Lai gan konkrēta autisma cēloņa nav, daudzi speciālisti, kas nodarbojas ar autisma ārstēšanu un diagnosticēšanu, uzskata, ka nozīme ir ģenētikas un vides mijiedarbībai. Tiek uzskatīts, ka citi gēni var ietekmēt bērna smadzeņu attīstību vai to, kā sazinās smadzeņu šūnas. Iespējams arī, ka konkrēti gēni nosaka to, cik viegli vai smagi būs autisma simptomi.

Lai gan šīs ir tikai teorijas, par kurām tiek diskutēts, ģenētikai, iedzimtībai un videi ir būtiska loma iespējamo autisma cēloņu noteikšanā.

Lai uzzinātu vairāk par iedzimtības lomu, izlasiet rakstu Autisms… Vai tas ir iedzimts?

AST un Hyperemesis Gravidarum

Līdztekus ģenētikas un vides izpētei kā iespējamais cēlonis ir jāizskata arī diskusija par hyperemesis gravidarum un autismu. Hyperemesis gravidarum ir labāk pazīstama kā smaga grūtniecības toksikoze (rīta nelabums). To raksturo pārmērīga vemšana un slikta dūša. Tiek uzskatīts, ka smagas grūtniecības toksikozes cēlonis ir hormonālās izmaiņas un augsts hCG (cilvēka horiongonadotropīna hormona) līmenis agrīnā grūtniecības posmā.

Lai gan precīzs hyperemesis gravidarum cēlonis joprojām nav zināms, simptomi parasti parādās starp 4. un 6. nedēļu. Daudzām grūtniecēm simptomi mazinās ap 14. līdz 20. nedēļu. Tomēr 20% sieviešu medicīniskā palīdzība smagas toksikozes dēļ ir nepieciešama visu atlikušo grūtniecības laiku.

Hyperemesis gravidarum ir labāk pazīstama kā smaga grūtniecības toksikoze. To raksturo pārmērīga vemšana un slikta dūša.

Dienvidkalifornijas Pētniecības un novērtēšanas centrs nesenā pētījumā atklāja, ka grūtniecēm ar hyperemesis gravidarum bija par 53% lielāka iespēja piedzemdēt bērnu, kuram diagnosticēti autiskā spektra traucējumi. Pētījumā arī tika noskaidrots:

• Mātēm, kurām hyperemesis gravidarum tika diagnosticēta pirmajā un otrajā trimestrī, bija paaugstināts risks piedzemdēt bērnu ar autismu. Taču mātēm, kurām tā tika diagnosticēta trešajā trimestrī, šāds paaugstināts risks netika konstatēts
• Hyperemesis gravidarum smagums nepalielināja autisma risku
• Hyperemesis gravidarum un autisma saistība bija izteiktāka meitenēm nekā zēniem, kā arī biežāk sastopama kaukāziešu un spāņu izcelsmes iedzīvotājiem nekā Klusā okeāna salu iedzīvotājiem un afroamerikāņiem
• Medikamenti hyperemesis gravidarum ārstēšanai nebija saistīti ar autisma attīstību

Citā 2018. gada pētījumā, ko veica Telethon Kids Institute, tika konstatēts, ka grūtniecēm, kurām hCG līmenis bija pārāk augsts vai pārāk zems, palielinājās risks piedzemdēt bērnu ar autismu.

Lai gan abi pētījumi atklāja saikni starp autisma risku un hyperemesis gravidarum, tas nenozīmē, ka smaga grūtniecības toksikoze ir autisma cēlonis. Ir jāveic vairāk pētījumu, lai noskaidrotu vai izslēgtu autisma cēloņus, tostarp rīta nelabuma smagumu grūtniecības laikā.

Autisma terapija un rīki

Pēc tam, kad jūsu bērnam ir diagnosticēti AST, doma par ārstu apmeklējumiem, terapijām un pārmaiņām mājās var šķist biedējoša. Taču labākā autisma terapijas daļa ir tā, ka nepastāv viens risinājums, kas der visiem. Ne katra terapija ir piemērota katram bērnam. Tāpēc visi dažādie terapijas veidi tiek pielāgoti tieši jūsu bērna vajadzībām. Strādājot ar bērniem ar autismu, parasti tiek izmantotas trīs terapijas metodes.

1. Lietišķā uzvedības analīze (ABA)

Šis terapijas veids ir vispiemērotākais bērniem, kuriem autisms diagnosticēts līdz piecu gadu vecumam. Lietišķā uzvedības analīze tiek uzskatīta par autisma ārstēšanas “zelta standartu”, jo tā maina nevēlamu uzvedību un nostiprina vēlamo, izmantojot atlīdzību un seku sistēmu. Terapeits var vēlēties novērot un atbalstīt bērnu bērnudārzā, mājās vai rotaļu laukumā, kur parasti rodas izaicinoša uzvedība.

Lai gan “dabiskā vide” tiek izmantota tādas uzvedības kā histēriju un dusmu lēkmju mazināšanai, to izmanto arī iztēles prasmju vai empātijas nostiprināšanai vai mācīšanai, sniedzot apbalvojumu. Šī terapija lieliski palīdz risināt izaicinošu uzvedību, taču tā ir intensīva terapija, kas bieži prasa 20–40 stundas nedēļā.

2. Attiecību attīstības iejaukšanās (RDI)

Šī terapija koncentrējas uz kritisko domāšanu, komunikācijas prasmēm un sociālo mijiedarbību ar bērnam vistuvākajiem cilvēkiem. Tā vietā, lai terapija būtu vērsta tikai uz bērnu, RDI iesaista bērnam vistuvākos cilvēkus (vecākus un skolotājus).

Vecāku iesaistīšanās šajā terapijā ir izšķiroša! Jūs kļūstat par sava bērna terapeitu. Lai gan tā ir jauna terapija, RDI uzrāda daudzsološus rezultātus. Lai redzētu sava bērna panākumus ar RDI, jums regulāri jāsazinās ar programmas konsultantu un jāsaņem plaša informācija par terapiju, kas ietver izglītojošu video skatīšanos un dalību konferencēs.

Attiecību attīstības iejaukšanās metodei ir seši mērķi:

1. Emocionālā atsauce: mācīšanās no citu cilvēku emocionālās pieredzes
2. Sociālā koordinācija: savas uzvedības novērošana un kontrole, lai iesaistītos sociālās situācijās
3. Deklaratīvā valoda: neverbālās komunikācijas un valodas izmantošana, lai izrādītu ziņkāri, veicinātu mijiedarbību, dalītos jūtās un domās, kā arī koordinētu darbības ar citiem
4. Elastīga domāšana: spēja pielāgoties un mainīt plānus, mainoties situācijai
5. Relāciju informācijas apstrāde: problēmu risināšana bez viennozīmīgiem risinājumiem un tādu situāciju risināšana, kurām nav viena “pareiza vai nepareiza” atrisinājuma
6. Nākotnes un pagātnes kopsakarību saredzēšana: domāšana par pagātnes pieredzi un nākotnes iespēju paredzēšana situācijās, balstoties uz šo iepriekšējo pieredzi

3. Sensorās integrācijas terapija

Sensorās integrācijas terapijas mērķis ir samazināt sensoro jutīgumu, neatkarīgi no tā, vai tā ir gaisma, tekstūra, troksnis vai pieskārieni. Šī terapija galvenokārt balstās uz rotaļām un ietver koncentrēšanos uz lietām, pret kurām jūsu bērns ir visjutīgākais. Piemēram, ja bērns ir pārāk jutīgs pret pieskārieniem, terapeits mijiedarbosies ar bērnu, pieskaroties viņa plaukstas virspusei ar dažādām tekstūrām, cerot laika gaitā mazināt jutīgumu. Sensorā integrācija ir ergoterapijas veids, un pētījumi liecina, ka tā ir efektīva iejaukšanās bērniem ar autismu vecumā no četriem līdz 12 gadiem.

Līdztekus sensorās integrācijas terapijai jūsu bērnam var būt nepieciešama arī logopēdija. Galvenais logopēdijas mērķis ir vērsts uz komunikāciju un sociālo mijiedarbību. Logopēds palīdz bērnam sazināties, izmantojot elektroniskās runas ierīces, zīmju valodu, bilžu tāfeles, sociālo prasmju attīstību, pragmatiskās prasmes, skaņas un skaitāmpantiņus. Tas viss ir ļoti svarīgi, lai palīdzētu bērnam uzlabot verbālo un neverbālo komunikāciju.

Floortime spēļu terapija

Vēl viens terapijas veids, ko izmanto ergoterapeiti un logopēdi, ir Floortime spēļu terapija. Šī terapija koncentrējas uz bērna stipro pušu attīstīšanu, nolaižoties viņa rotaļu līmenī. Tā vietā, lai vadītu bērnu cauri kādai aktivitātei, pats bērns ir tas, kurš nosaka visus rotaļas aspektus.

Floortime spēļu terapijas pamatā ir seši attīstības posmi:

1. Pašregulācija un interese par apkārtējo pasauli
2. Emocionālā domāšana
3. Emocionālās idejas
4. Abpusēja saziņa
5. Sarežģīta saziņa
6. Tuvība un iesaistīšanās attiecībās

Lai sasniegtu šos posmus, terapeits vai vecāks mierīgā vidē iesaistās mijiedarbībā ar bērnu, sekojot tam, ko bērns dara. Ja bērns uz grīdas spēlējas ar mašīnītēm, terapeits vai vecāks apsēžas uz grīdas un spēlējas ar tām līdzi. Šīs rotaļu nodarbības parasti ilgst no divām līdz piecām stundām dienā.

Laika gaitā terapeita un bērna mijiedarbība kļūst sarežģītāka. Piemēram, bērnam spēlējoties ar rotaļu automašīnu, tiek ieviestas rotaļu lidmašīnas, pievienojot valodu, lai izveidotu spēli. Floortime rotaļas mudina jūsu bērnu atbildēt uz jautājumiem un mijiedarboties ar terapeitu.

2011. gadā neatkarīgi pētnieki Taizemē un Kanādā atklāja, ka Floortime spēļu terapija "ievērojami uzlaboja emocionālo attīstību un mazināja autisma galvenos simptomus".

Uzziniet vairāk par Floortime spēļu terapiju

IUP mērķi autisma gadījumā

Tā kā lielāko daļu no bērna terapijas veidos logopēdija, jums varētu interesēt runas un valodas prasmju mērķi bērnam ar autiskā spektra traucējumiem. Šie paši mērķi ir paredzēti ne tikai logopēdijai, bet arī jūsu bērna IUP (individuālajam izglītības plānam). Šie IUP mērķi ir tikai piemēri. Katram bērnam ar autismu ir atšķirīgas vajadzības, tāpēc jūsu bērna IUP mērķi būs pielāgoti tieši viņam.

Dalītā uzmanība

Dalītā uzmanība attiecas uz bērna spēju vienlaikus koncentrēties uz vairākām lietām. Tas ir būtiski, kad jūsu bērns sāk skolas gaitas. Bērnam ir jāspēj vienlaikus koncentrēties uz vairākiem uzdevumiem. Lai gan daudziem bērniem ar autismu dalītā uzmanība sagādā grūtības, jūsu bērna IUP var koncentrēties uz konkrētām tās jomām.

Šeit ir daži dalītās uzmanības mērķi jūsu bērna IUP:

• Reaģēšana uz skolotāja balsi
• Izpratnes parādīšana gan ar acu kontaktu, gan žestiem
• Spēja atpazīt un raksturot savas un citu emocijas

Sociālā savstarpība

Sociālā savstarpība ir būtiska saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tā ietver abpusēju mijiedarbību starp diviem cilvēkiem. Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem mēdz būt grūtības ar sociālo savstarpību, piemēram, mijiedarbības uzsākšanu, atbildēšanu uz citu personu uzsākto saskarsmi, sarunas uzturēšanu un runas kārtas ievērošanu.

Lai palīdzētu bērnam attīstīt sociālo savstarpību, šeit ir daži IUP mērķi:

• Mijiedarbības uzturēšana
• Sarunu uzsākšana
• Iesaistīšanās sarunas tēmas uzturēšanā
• Saziņas pārrāvumu atpazīšana un mēģinājumi tos labot

Valodas un ar to saistītie kognitīvie mērķi

Valoda ir kas vairāk par runāšanu. Tā ir dzimtās valodas izpratne un lietošana gan verbālajā, gan neverbālajā komunikācijā. Rādīšana ar pirkstu, pamāšana ar roku un sejas izteiksmes ir neverbālās komunikācijas piemēri.

Daži valodas un ar to saistīto kognitīvo mērķu piemēri jūsu bērna IUP var ietvert:

• Žestu izmantošana
• Lappušu šķirstīšana grāmatā, vienlaikus rādot uz attēliem
• Vārdu un žestu izmantošana savu nodomu paušanai
• Problēmu risināšana
• Notikumu secības izpratne (secība stāstos, alfabēta burti)
• Vārdu lietošana un apvienošana radošās kombinācijās

Uzvedības un emocionālā pašregulācija

Šī jūsu bērna IUP mērķu joma bērniem ar autismu joprojām ir viena no grūtāk apgūstamajām. Uzvedības un emocionālā pašregulācija ietver emociju izpratni, to apstrādi, savu jūtu paušanu un spēju tikt galā ar grūtām emocijām.

Daži uzvedības un emocionālās pašregulācijas mērķu piemēri IUP ietver:

• Nomierinošas nodarbes lūgšana, kad bērns ir satraukts
• Emociju izpaušana
• Pārrunu veikšana pārejās starp aktivitātēm
• Citu cilvēku sociālās uzvedības uztveršana un paredzēšana, lai kontrolētu savu uzvedību

Uzziniet vairāk par IUP mērķiem un autismu

Video modelēšana un autisms

Video modelēšana ir vēl viens nesen ieviests terapijas veids. Taču pirmo reizi video modelēšanu 1982. gadā aprakstīja Šteinborns un Knaps (Steinborn and Knapp), apvienojot uzvedības treniņu ar mācību vidi klasē, lai bērniem autiskajā spektrā mācītu ceļu satiksmes un gājēju prasmes.

Mūsdienās video modelēšana tiek uzskatīta par vienu no iecienītākajām metodēm sociālo prasmju mācīšanai un palīdzībai runas aiztures gadījumā pie autisma. Šī terapija tagad ir attīstījusies vēl tālāk, pateicoties zinātniskajiem pētījumiem par spoguļneironiem.

Spoguļneironi ir sensori motorās šūnas smadzenēs, kas aktivizējas, kad…

• Cilvēks pats veic kādu darbību
• Redz citu cilvēku veicam to pašu darbību

Tiek uzskatīts, ka šāda veida neironi ir saistīti ar sociālo uzvedību, īpaši empātiju un atdarināšanu, iespējams, izskaidrojot cilvēka sociālo izziņu. Lai izmantotu spoguļneironu sniegtās priekšrocības, bērniem ar autismu tiek pielietota video modelēšana sociālo prasmju apguvei. Speech Blubs sper soli tālāk, aicinot bērnus runāt vai atdarināt uzvedību un prasmes. Viss, kas jūsu bērnam jādara video modelēšanai, ir jāskatās Speech Blubs video un jāatkārto vārds vai darbība, ko demonstrē citi bērni.

Lietotne Speech Blubs un video modelēšana sniegs jūsu bērnam šādas priekšrocības:

1. Pārliecību veikt atdarinātos uzdevumus un lietot apgūto runu ikdienas dzīvē
2. Ātrāku mācīšanos, redzot, kā šo uzvedību demonstrē citi bērni
3. Labāku apgūtās uzvedības atmiņu, izmantojot jautras aktivitātes un spēles

Uzziniet vairāk par zinātni, kas slēpjas aiz spoguļneironiem, video modelēšanas un autisma

Autisms un runa

Viens no runas traucējumiem, kas skar 65% bērnu ar autismu, ir runas apraksija. Lai gan pastāv daudzi apraksijas veidi, runas apraksija tieši ietekmē mēli, lūpas, muti un žokli skaidru runas skaņu veidošanā. Papildus tam, ka vārdi izklausās neskaidri, viens un tas pats vārds katru reizi var izskanēt citādi, radot nekonsekventas runas skaņas. Ja bērnam parādās komunikācijas traucējumu pazīmes, var būt grūti noteikt, vai runas problēmas ir saistītas ar apraksiju vai autismu. Tāpēc ir jāveic novērtējums pie audiologopēda.

Dažas jomas, ko audiologopēds izvērtēs runas apraksijas diagnosticēšanai, ir šādas:

• Līdzskaņu un patskaņu kļūdas — bērns vienu un to pašu vārdu katru reizi var izrunāt citādi.
• Grūtības pāriet no vienas skaņas uz otru vai no vienas zilbes uz otru — tas rada garas pauzes starp vārdiem un grūtības atkārtot vārdu virkni.
• Neparasts uzsvars uz noteiktām runas daļām — bērns var uzsvērt visas vārda vai teikuma zilbes, kā rezultātā runas tonis kļūst "monotons vai robotisks".

Citi runas apraksijas simptomi, ko izmanto diagnostikā, ir šādi:

• Zīdaiņa vecumā minimāla bēbīšu valoda (vokalizācija)
• Grūtības veidot un izrunāt garus vārdus
• Atkārtoti mēģinājumi izrunāt vārdu
• Pārmērīga neverbālās saziņas izmantošana
• Līdzskaņu izlaišana vārda sākumā vai beigās
• Grūtības veidot vārdus

Runas apraksijas novērtēšanas laikā logopēds izvērtēs bērna mutes muskulatūras spēku un kustības. Tas tiks darīts, lūdzot bērnam pasmaidīt, pakustināt mēli, norīt vai nolaizīt konfekti uz kociņa. Novērtējumā tiks pārbaudīta arī bērna dzirde, spēja uztvert un izpildīt norādījumus, kā arī verbālās un neverbālās saziņas prasmes.

Lai palīdzētu bērnam apgūt iepriekš minētās prasmes, piedāvājam 7 runas nodarbības mājās, ko varat sākt jau šodien:

1. Rādiet vārdu paraugus ar piemēriem

Paņemiet bērna mīļāko rotaļlietu, turiet to pie mutes un skaidri un lēni izrunājiet rotaļlietas nosaukumu. Tas palīdzēs bērnam redzēt jūsu mutes kustības.

2. Atrodiet veidus, kā pastiprināt vai mainīt savu balsi

Tas ir veids, kā veicināt abpusēju atdarināšanu. Izmantojiet tukšu papīra dvieļu rullīti vai balss mainīšanas lietotni, lai radītu dažādas skaņas.

3. Piedāvājiet divus priekšmetus

Turot divus priekšmetus pie mutes, skaidri nosauciet šos priekšmetus un pajautājiet, kuru no tiem bērns vēlētos. Tiklīdz bērns norāda vai pasaka vārdu, lai atbildētu, atkārtojiet šī priekšmeta nosaukumu vēlreiz.

Piemēram: “Vai tu vēlētos ābolu vai apelsīnu?”

Pēc tam, kad bērns norāda vai pasaka vārdu, atkārtojiet: “Tu vēlētos apelsīnu.”

4. Ienesiet vārdos sajūsmu

Mainiet balss toni, uzsverot skaņas vārdu sākumā un beigās. Tas noturēs bērna uzmanību un palīdzēs atdarināt.

5. Pievienojiet skaņu efektus

Papildiniet ar skaņu efektiem grāmatu lasīšanu vai spēlēšanos ar rotaļlietām nodarbībās uz grīdas.

6. Atkārtojiet “pamatvārdus” vienkāršos teikumos

Veidojiet “pamatvārdus” vienkāršus un teikumus īsus, īpašu uzmanību pievēršot pamatvārdu uzsvēršanai. Ja pūšat ziepju burbuļus, izmēģiniet tādus pamatvārdus kā “burbulis” vai “paukš”.

7. Veiciniet atdarināšanu ar dziesmiņām

Izmantojiet mūziku, lai iesaistītu bērnu jūsu mutes kustību atdarināšanā. Var noderēt tādas dziesmiņas kā “Ja tu laimīgs esi, dari tā” vai “Mazais zirneklītis”. Apvienojiet šīs dziesmas ar atbilstošām darbībām un kustībām.

Lasiet vairāk par apraksiju un autismu

Autiskā spektra traucējumi un runas aizture

Ja bērnam ir runas aizture, vecāki bieži prāto, vai runas aizture nav saistīta ar autismu. Lai gan runas aizture ir viena no autisma pazīmēm, runas aiztures un autisma simptomi ir ļoti atšķirīgi. Ja jums ir aizdomas, ka bērnam ir runas aizture, ir svarīgi autismu kā runas aiztures cēloni vai nu diagnosticēt, vai izslēgt.

Logopēds var noteikt, vai bērnam ir runas aizture, taču nevar diagnosticēt autismu. Tikai bērnu neirologs vai attīstības pediatrs var noteikt autisma diagnozi. Lai palīdzētu labāk izprast atšķirību starp runas aizturi un autismu, piedāvājam abu šo stāvokļu pazīmes un simptomus.

Autisma pazīmes un simptomi:

• Aizkavēta runa
• Acu kontakta trūkums vai ļoti īss acu kontakts
• Viegli sarūgtināms par nelielām izmaiņām dienas režīmā
• Reakcija uz noteiktām skaņām, gaismām, pieskārieniem, smaržām vai garšām
• Grūtības izprast citu emocijas
• Koncentrēšanās uz šauru interešu loku vai noteiktiem priekšmetiem
• Iesaistīšanās atkārtotās darbībās, piemēram, griešanās uz vietas vai šūpošanās
• Nereaģē uz savu vārdu līdz 12 mēnešu vecumam
• Līdz 14 mēnešu vecumam nenorāda ar pirkstu uz attāliem priekšmetiem

Runas aiztures pazīmes un simptomi:

• Līdz 12–15 mēnešu vecumam skaidri vai neskaidri izrunā vienkāršus vārdus
• Līdz 12 mēnešu vecumam neizmanto neverbālos žestus, piemēram, rādīšanu ar pirkstu un pamāšanu
• Līdz 18 mēnešu vecumam saziņā labprātāk izmanto žestus, nevis vārdus
• Līdz 18 mēnešu vecumam ir grūtības atdarināt skaņas
• Līdz 18 mēnešu vecumam saprot vienkāršus vārdus
• Grūtības saprast vienkāršus lūgumus
• Līdz 2 gadu vecumam tikai atdarina runu vai darbības, bet pats neveido vārdus vai frāzes
• Līdz 2 gadu vecumam atkārtoti saka noteiktas skaņas vai vārdus
• Līdz 2 gadu vecumam nespēj izmantot valodu, lai paziņotu par savām vajadzībām
• Līdz 2 gadu vecumam nespēj izpildīt vienkāršus norādījumus
• Neparasts balss tonis (aizsmacis/nazāls) līdz 2 gadu vecumam
• Līdz 3 gadu vecumam runā īsos teikumos
• Stāsta stāstījumu 4–5 gadu vecumā

Lai uzzinātu vairāk par runas aizturi, lasiet rakstu “Ja manam bērnam ir runas aizture, vai tas nozīmē, ka viņam ir autisms?”

Neverbāls autisms

Lai gan tā nav oficiāla diagnoze autiskā spektra ietvaros, ar terminu "neverbāls autisms" apzīmē ikvienu bērnu, kurš neizmanto verbālu saziņu. Aptuveni 40% bērnu tiek uzskatīti par neverbāliem, un neverbāla autisma cēlonis nav zināms. Sabiedrībā valdošie aizspriedumi neverbālu autismu bieži saista ar zemu intelektu. Tomēr neverbāls autisms nenozīmē intelekta trūkumu.

2015. gadā Kembridžas Universitāte atklāja, ka cilvēkiem ar autiskām iezīmēm ir lielāka iespēja veidot karjeru tehnoloģiju, inženierzinātņu, dabaszinātņu un matemātikas jomā. Tas viss prasa augstu intelektu. Cits pētījums sniedz cerīgus rezultātus attiecībā uz turpmāko verbālo saziņu neverbāliem bērniem ar autismu.

Ar terminu "neverbāls autisms" apzīmē ikvienu bērnu, kurš neizmanto verbālu saziņu.

Autisma un ar to saistīto traucējumu centrs pētīja datus par bērniem ar autismu vecumā no 8 līdz 17 gadiem. Visiem dalībniekiem bija valodas aizture — viņi bija vai nu neverbāli, vai runāja tikai vienkāršos vārdos vai frāzēs.

Pētījumā tika iegūti šādi pozitīvi rezultāti:

1. 70% dalībnieku laika gaitā sāka runāt vienkāršos teikumos
2. 47% dalībnieku iemācījās runāt tekoši
3. Lielākajai daļai dalībnieku IQ bija augstāks, nekā sākotnēji tika uzskatīts
4. Atkārtota uzvedība (šūpošanās vai griešanās) un intensīvas intereses neietekmēja valodas attīstību

Lasiet vairāk informācijas par neverbālu autismu

Veidi, kā veicināt runas attīstību mājās

Ja jūsu bērnam ir neverbāls autisms, sadarbība ar logopēdu ir ļoti svarīga, lai uzlabotu saziņu ar bērnu. Tomēr ir vienkāršas lietas, ko varat darīt mājās, lai stiprinātu sava bērna runas attīstību.

1. Koncentrējieties uz neverbālo saziņu

Ieviesiet neverbālo saziņu, rādot piemēru savam bērnam. Uzturiet biežāku acu kontaktu. Piekritīgi pamājiet vai pakratiet galvu, sakot “jā” vai “nē”. Rādiet uz priekšmetiem, par kuriem runājat. Šādu neverbālo signālu apgūšana palīdz bērnam labāk paust savas vajadzības.

2. Saīsiniet savus teikumus

Ja bērnam ir grūti izpildīt norādījumus, tas var būt saistīts ar īsu uzmanības noturību un pārāk gariem norādījumiem. Mēģiniet koncentrēties uz “pamatvārdiem”, saīsinot frāzes un izmantojot vienkāršākus vārdus. Tas mazinās bērna apjukumu.

Piemērs: “Nekāp uz krēsla!”

Saīsiniet šo frāzi uz: “Sēdi, lūdzu.”

3. Atdariniet uzvedību

Spēlējieties ar savu bērnu, atdarinot viņa radītās skaņas vai darbības. Imitācija ir būtiska attīstības sastāvdaļa, un pētījumi liecina, ka tā var palīdzēt paredzēt valodas attīstības rezultātus. Atdarināšanas priekšrocības ietver emociju dalīšanu, spēju mainīties lomām (gaidīt savu kārtu), uzmanības noturēšanas uzlabošanos un palīdzēšanu bērnam sociāli ieinteresēties par citiem.

4. Izmantojiet vizuālos rīkus

Daudziem bērniem ar neverbālu autismu ir nepieciešami vizuālie palīglīdzekļi, lai labāk izprastu apkārtējo pasauli un spētu paust savas vēlmes un vajadzības. Ir daudzas lietotnes, piemēram, Speech Blubs, kas palīdz runas attīstībā ar atdarināšanas palīdzību. Arī attēlu apmaiņas komunikācijas sistēma (PECS) ir ļoti svarīga, lai neverbāls bērns varētu izteikt savas vajadzības un vēlmes.

5. Veiciniet rotaļāšanos un sociālo mijiedarbību

Pētījumi rāda, ka bērni vislabāk apgūst valodu rotaļās balstītās aktivitātēs. Izmēģiniet dziesmiņu dziedāšanu, aktivitātes ar kārtas maiņu un maigas, aktīvas rotaļas. Pats svarīgākais rotaļu aktivitātēs ir atrasties vienā acu līmenī ar bērnu.

6. Atstājiet bērnam vietu un laiku runāt

Reizēm vecāki pārāk steidzas atbildēt sava bērna vietā vai uzreiz uzdod nākamo jautājumu. Tādējādi bērnam var nepietikt laika un telpas atbildei. Pat ja neverbāls bērns atbild ar žestu, tā joprojām ir komunikācija. Laika gaitā 15–20 sekunžu pauze starp jūsu jautājumiem var vainagoties ar bērna atbildi.

7. Sekojiet bērna interesēm

Vislabāk ir sekot bērna interesēm un pievērst uzmanību tam, ko viņš dara konkrētajā brīdī. Ja bērns ber uz grīdas Lego klucīšus, sakiet: „Beram Lego!” un pievienojieties rotaļai. Tas palīdzēs sasaistīt vārdus ar darbību un paplašināt vārdu krājumu ar īsām frāzēm un bāzes vārdiem.

Vairāk par aktivitātēm neverbāla autisma gadījumā lasiet rakstā 7 veidi, kā palīdzēt sākt runāt bērnam ar neverbālu autismu

Vecāku pieredzi par to, kā veicināt runu bērnam ar neverbālu autismu, lasiet rakstā 4 veidi, kā palīdzēt runāt bērnam ar neverbālu autismu

PECS un autisms

Attēlu apmaiņas komunikācijas sistēma (PECS) ir veids, kā neverbāli bērni var sazināties bez vārdiem. Bērniem ar autismu un citiem attīstības traucējumiem PECS piešķir „balsi”, lai viņi spētu paust savas vajadzības un vēlmes. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem PECS ir palīdzējusi bērniem un viņu aprūpētājiem gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, veicinot mutvārdu runas attīstību.

Pētījumos atklāts, ka bērni labāk izprot attēlus pēc trīs gadu vecuma. Tāpēc PECS ieteicams bērniem no trīs gadu vecuma. Tāpat kā jebkuram vizuālajam palīglīdzeklim, arī PECS galvenais mērķis ir mutvārdu runas attīstība. Daži bērni iziet visas sešas sistēmas fāzes un apgūst verbālo valodu. Citi bērni turpina izmantot šo vizuālo palīglīdzekli, lai paustu vienkāršas vajadzības un vēlmes.

PECS sniedz neverbāliem bērniem „balsi”, lai viņi varētu paust savas vajadzības un vēlmes.

Lai PECS sistēma darbotos pareizi, bērnam ir jābūt „mērķtiecīgam” komunikatoram. Tas nozīmē, ka viņš izrāda vēlmi darīt zināmas savas vajadzības. Bērns, kurš ir „mērķtiecīgs” komunikators, var aizvest pieaugušo aiz rokas pie kaut kā, ko viņš vēlas.

Lūk, kā darbojas 6 PECS fāzes:

1. fāze: mācīšanās komunicēt

Šī fāze palīdz bērnam paust savas vajadzības ar attēlu starpniecību, izmantojot motivējošus faktorus, piemēram, mīļāko rotaļlietu. Piemēram: ja jūsu bērnam ļoti patīk vilcieniņi, izmantojiet rotaļu vilciena attēlu, lai motivētu viņu apmainīt attēlu pret vilcienu.

2. fāze: neatlaidības un attāluma apgūšana

Pirmā fāze tiek paplašināta otrajā fāzē. Bērns apmaina attēlus pret vajadzīgo lietu, taču tiek ieviests arī attālums līdz attēlam. Tas nozīmē, ka bērnam ir jādodas pakaļ kartītei no attāluma, lai apmierinātu kādu vajadzību vai vēlmi.

3. fāze: izvēles veikšana

Šī fāze ietver izvēles izdarīšanu. Tiek parādīti divi attēli, un bērnam ir jānorāda vai jāpasniedz izvēlētā kartīte. Tas vislabāk darbojas ar motivējošiem priekšmetiem.

4. fāze: jūtu un vajadzību paušana

Šajā fāzē tiek apvienoti attēli un vārdi, lai veidotu īsus teikumus. Bērnam ir jāapvieno kartītes „Es gribu”, „Man vajag” vai „Es jūtos” ar vēlamā priekšmeta vai sajūtas attēlu. Daži bērni PECS sistēmā apgūst tikai līdz ceturtajai fāzei.

5. fāze: atbildēšana uz jautājumu

5. fāze papildina 4. fāzi, izmantojot kartītes, lai atbildētu uz jautājumiem. Lai sniegtu atbildi, bērns apvieno teikuma kartīti ar attēla kartīti.

6. fāze: jautājuma komentēšana

6. posms ietver 5. posma paplašināšanu, komentējot un atbildot uz jautājumiem.

Kā pielāgot PECS savam bērnam

Katrs bērns ir atšķirīgs. Tāpēc PECS sistēma ir jāpielāgo, lai tā atbilstu tieši jūsu bērna individuālajām vajadzībām, vēlmēm, interesēm un tam, kas viņam nepatīk. Lai pielāgotu PECS, varat iegādāties jau gatavas attēlu kartītes vai izveidot tās paši. Ja izgatavojat kartītes paši, ņemiet vērā šos ieteikumus!

Ieteikumi PECS pielāgošanai jūsu bērnam:

• Koncentrējieties uz svarīgākajām vajadzībām: tie ir attēli, kas bērnam visvairāk nepieciešami saziņai. Ja bērnam vajadzīga palīdzība, lai pateiktu, ka viņš ir izsalcis, koncentrējieties uz kartītēm, kas apzīmē izsalkumu. Piemēram: attēlu kartītes ar brokastu, pusdienu un vakariņu ēdieniem vai jūsu bērna iecienītākajiem kārumiem.
• Sekojiet bērna interesēm: bērns izrādīs lielāku interesi par PECS, ja tajā būs kartītes ar viņa mīļākajām rotaļlietām, ēdieniem, aktivitātēm un citām saistošām lietām.
• Zīmēti attēli vai īstas fotogrāfijas: PECS var izmantot gan zīmētus tēlus, gan reālas fotogrāfijas. Labākais veids, kā noskaidrot, kam bērns dod priekšroku, ir izveidot dažus mīļāko lietu attēlus abos veidos. Pēc tam pavērojiet, ar kuru variantu bērnam labāk patīk sazināties.
• Izvēlieties, kā izvietot PECS: tas, kā izkārtosiet PECS kartītes, ir atkarīgs no jūsu bērna pacietības, izpratnes līmeņa un tā, vai veidosiet dienas plānu ar kartītēm. Ja veidojat dienas plānu, tam jāatrodas viegli pieejamā vietā.

Citi veidi, kā izvietot un uzglabāt PECS kartītes:

• Uzglabāšanas mapē
• Laminētas un savērtas uz atslēgu riņķa
• Uz dienas plāna tāfeles ar līplenti (Velcro)
• Komunikācijas grāmatā (tajā ir garas līplentes strēmeles teikumu veidošanai no attēlu kartītēm)

Lai iepazītos ar kāda vecāka pieredzi PECS pielāgošanā, lasiet rakstu Customize A Picture Exchange Communication System For Your Child

Stimēšana (stimming uzvedība)

Stimēšana (pašstimulējoša uzvedība) ir viena no autisma pazīmēm. Taču ar to mēdz nodarboties arī cilvēki bez autisma. Stimēšana var izpausties ikvienam, kurš jūtas satraukts vai nervozs — piemēram, graužot nagus, šūpojot kāju, krakšķinot pirkstu kauliņus un tamlīdzīgi. Lai gan daži bērni ar autismu var izmantot šīs ierastās darbības, autisma gadījumā stimēšana parasti izskatās citādi, jo bērns nespēj pats apstāties.

Bērnam ar autismu var novērot šādas stimēšanas izpausmes:

• Šūpošanās uz priekšu un atpakaļ
• Plivināšana ar plaukstām
• Lēkāšana
• Griešanās uz riņķi
• Staigāšana uz pirkstgaliem
• Bieža mirkšķināšana
• Priekšmetu pārkārtošana vai rindā kārtošana
• Skatīšanās uz griestu ventilatoriem vai lampām
• Cilvēku un priekšmetu ostīšana
• Priekšmetu laizīšana vai berzēšana
• Vārdu un frāžu atkārtošana

Ir svarīgi atzīmēt, ka bērnam var izpausties viena vai vairākas šādas darbības, un katra no tām tiek veikta atkārtoti. Lai gan iepriekš minētais saraksts atspoguļo bērniem ar autismu tipisku uzvedību, daži bērni var izrādīt stimēšanu, kas rada fizisku kaitējumu.

Stimmings, kas var radīt fiziskus bojājumus, ietver:

• Sišanu sev vai košanu
• Galvas sišanu pret virsmām
• Pārmērīgu ādas kasīšanu
• Krevelīšu vai brūču plēšanu
• Sīku priekšmetu norīšanu

Lai gan zinātne nav pilnībā pārliecināta par stimminga cēloņiem autisma gadījumā, pastāv vairākas teorijas par šo uzvedību:

1. Lai stimulētu vai nomierinātu maņu sistēmu
2. Kā veids, lai pielāgotos nepazīstamai videi
3. Lai nomierinātu sevi
4. Lai paustu neapmierinātību
5. Lai izvairītos no noteiktām aktivitātēm vai prasībām

Lai gan bērna stimmings var jūs uztraukt, šo uzvedību nav nepieciešams ierobežot, ja vien tā netraucē mācībām, neizraisa sociālu izolāciju, nav bīstama vai nerada grūtības citiem ģimenes locekļiem. Ja jūs uztrauc stimmings, ir vienkārši veidi, kā to pārvaldīt.

https://www.youtube.com/watch?v=PfEExIDkJ8U

Kā pārvaldīt stimmingu:

• Maņu rotaļlietas — saspiežamās rotaļlietas, sensorās bumbas, veidojamie materiāli, stresa mazināšanas (fidget) rotaļlietas u.c.
• Izslēdziet medicīniskos cēloņus — noteikti veselības stāvokļi, piemēram, galvassāpes, ausu infekcijas un sāpes, var būt iemesls vai pastiprināt stimmingu. Konsultējieties ar bērna ārstu, lai pārliecinātos, ka to neizraisa citas veselības problēmas.
• Nodrošiniet mierīgu vidi — stresa situācijās stimmings pastiprinās. Centieties izvairīties no situācijām, kurās bērns var viegli kļūt pārslogots.
• Izmēģiniet fiziskas aktivitātes — pētījumi liecina, ka fiziskās aktivitātes mazina spriedzi un tādējādi samazina stimmingu. Tās sniedz arī nepieciešamo stimulāciju tiem, kam tā visvairāk vajadzīga.
• Māciet emociju pašregulāciju — tas nozīmē iemācīt paust emocijas pozitīvā veidā, nevis ar stimmingu, īpaši, ja šī uzvedība izraisa paškaitējumu.

Lai uzzinātu vairāk par stimmingu, lasiet rakstu Viss par bērnu ar autismu stimmingu

Lai iepazītos ar kāda vecāka pieredzi par stimmingu, lasiet rakstu Stimmings un autisms

Orālais stimmings

Līdzīgi kā citas bērniem ar autismu novērojamās atkārtotās kustības, orālais stimmings ietver priekšmetu nogaršošanu, košļāšanu un/vai norīšanu. Bērniem, kuriem raksturīgs orālais stimmings, mutē bieži nonāk apģērbs, rotaļlietas, papīrs, sensorās bumbas, zīmuļi/pildspalvas un citi nedzīvi priekšmeti.

Taču orālajam stimmingam ir potenciālas briesmas, kurām jāpievērš uzmanība.

1. Var norīt sīkus priekšmetus, kas var izraisīt veselības problēmas
2. Cietu priekšmetu košļāšana bojā zobus
3. Priekšmeti var izraisīt aizrīšanos

Ja jūsu bērns mēdz visu grauzt, ir veidi, kā šo uzvedību kontrolēt un novērst iespējamos riskus.

• Bieži pārbaudiet sadzīves priekšmetus — regulāri pārbaudiet rotaļlietas, grāmatas un apģērbu, lai pārliecinātos, vai netrūkst kādu detaļu un vai nav graušanas pēdu.
• Piedāvājiet košļājamas uzkodas — lai veselīgā veidā apmierinātu orālās maņu vajadzības, piedāvājiet kraukšķīgas vai košļājamas uzkodas, piemēram, sausās brokastis, granolu, popkornu, dārzeņu čipsus, burkānus, сельderiju, ābolus, žāvētus augļus un augļu želejas konfektes.
• Izmēģiniet košļājamās rotaslietas — aproces, kaklarotas un zīmuļu uzgaļus, kas radīti īpaši bērniem ar orālās sensorās stimulācijas vajadzībām.
• Pārvirziet uzmanību — ja bērns sāk košļāt kaut ko tam nepiemērotu, novirziet košļāšanu uz „drošu” priekšmetu, piemēram, sensoro bumbu vai košļājamām rotaslietām.
• Piedāvājiet dzērienus ar salmiņu — dzeršana caur salmiņu var apmierināt orālo sensoro vajadzību, pēc kuras bērns tiecas.

Lai uzzinātu vairāk par orālo stimmingu, lasiet rakstu 5 padomi orālā stimminga pārvaldīšanai

Sensorās problēmas

Bērniem ar autismu bieži novēro sensorās apstrādes traucējumus. Sensorās apstrādes traucējumiem ir divi veidi: sensorais izvairītājs (paaugstināta jutība jeb hipersensitīvs) un sensorais meklētājs (pazemināta jutība jeb hiposensitīvs). Neatkarīgi no tā, vai jūsu bērns ir maņu meklētājs vai maņu izvairītājs, katram tipam ir atšķirīgi simptomi. Tomēr bērniem var izpausties arī abu tipu pazīmes.

Bērnam, kurš ir sensorais izvairītājs, ir grūti apstrādāt vides kairinājumus, un viņš viegli kļūst pārslogots, tādēļ viņš ir pārmērīgi jutīgs pret apkārtējo vidi. Sensorajam meklētājam apkārtējā vide sniedz nepietiekamu stimulāciju, tāpēc bērns pats aktīvi meklē papildu maņu kairinājumu.

Sensorā izvairītāja simptomi:

• Novērš uzmanību fona trokšņi (kurus citi parasti pat nepamana)
• Izvairās no pieskārieniem (apskāvieniem un mīļošanās)
• Šķiet neveikls (uzgrūžas priekšmetiem)
• Nepanes skaļus trokšņus
• Viegli nobīstas no pēkšņiem, skaļiem trokšņiem
• Ļoti izvēlīgs attiecībā uz apģērbu
• Izvairās no pūļa skaļa trokšņa dēļ vai bailēs, ka kāds var pieskarties

Sensorā meklētāja simptomi:

• Augsts sāpju slieksnis
• Košļā nedzīvus priekšmetus (orālais stimmings)
• Stāv pārāk tuvu citiem
• Lēkā, skrien un ietriecas priekšmetos
• Neizjūt savu spēku
• Rada skaļus trokšņus
• Stimmings (šūpošanās, griešanās)
• Pēta pasauli ar pieskārieniem

Sinestēzija un autisms

Sinestēzija ir reta parādība, kas skar aptuveni 1% iedzīvotāju. Tas ir neiroloģisks stāvoklis, kad viena maņa vienlaikus tiek uztverta ar vienu vai vairākām citām maņām. Lai gan daudzi cilvēki ar to piedzimst, sinestēzija var attīstīties arī vēlāk dzīvē. Sākotnējie pētījumi liecina, ka sinestēzija var būt ģenētiski mantota.

Cilvēki ar sinestēziju var…

• Redzēt vārdu „lidmašīna” piparmētru zaļā krāsā
• Iztēloties debesskrāpi, bet sajust melleņu garšu
• Lasīt skaitli divi, bet redzēt sarkanu krāsu

https://www.youtube.com/watch?v=88s6guf9egs

Lai gan nav vienas konkrētas metodes sinestēzijas diagnosticēšanai, vadošais sinestēzijas pētnieks Dr. Ričards Citovics (Richard Cytowic) ir izstrādājis īpašas vadlīnijas ārstiem, lai noteiktu, vai bērnam ir sinestēzija.

Sinestēzijas diagnostikas vadlīnijas:

• Patvaļīga — uztvere netiek apzināti izsaukta, tā vienkārši rodas.
• Projicēta — tā vietā, lai redzētu, piemēram, krāsu „prāta acīs”, cilvēks krāsu redz ārpus sava ķermeņa.
• Noturīga un viendabīga — uztverei katru reizi jābūt nemainīgai. Piemēram, ikreiz, kad cilvēks dzird konkrētu dziesmu, viņš jūt šokolādes garšu.
• Paliekoša atmiņā — sinestētiskā uztvere atmiņā iespiežas spēcīgāk nekā primārā uztvere. Piemēram, ja kāds vārdu „Laura” saista ar violetu krāsu, viņš atcerēsies violetu, nevis pašu vārdu „Laura”.

Pētījumi mūsdienās norāda uz saikni starp autismu un sinestēziju. Cilvēki ar autismu un sinestēziju ziņo par augstāku maņu jutīgumu. Papildu pētījumi arī liecina, ka sinestēzija mēdz parādīties personām ar autismu, kurām ir izcilas atmiņas, mākslas vai matemātikas spējas, kā arī augsts intelekts.

Lai gan sinestēzija bērnam nerada problēmas, ja jums ir aizdomas, ka jūsu bērnam varētu būt sinestēzija, ir vērts to diagnosticēt, lai labāk izprastu, kā jūsu bērns paralēli autismam uztver pasauli.

Lai iegūtu vairāk informācijas par šo stāvokli, lasiet rakstu Vai pastāv saikne starp sinestēziju un autismu?

Ēdiena nepatika un autisms

Izvēlīgums ēšanā ir izplatīts bērnu vidū. Taču bērniem ar autismu izvēlīga ēšana pāraug spēcīgā ēdiena nepatikā un pretestībā. Pētījumos atklāts, ka bērniem ar autismu ir piecas reizes lielāka iespēja piedzīvot ierobežotu ēdienu izvēli, biežākas dusmu lēkmes maltīšu laikā un rituālu pilnu ēšanu. Žurnāls „Autism Parenting Magazine“ ziņo, ka bērni ar autismu bieži vien ierobežo ēdienu izvēli līdz mazāk nekā pieciem produktu veidiem.

Lai gan konkrēts cēlonis ēdiena nepatikai un autismam nav zināms, pastāv aizdomas, ka pie vainas ir sensorās grūtības saistībā ar ēdienu. Spilgtas krāsas ēdiens var izraisīt sensoru pārslodzi, kā rezultātā no noteiktiem produktiem, piemēram, paprikas, bērns pilnībā atsakās. Arī konkrētu ēdienu tekstūra var radīt nepatiku. Piemēram, bērns var izvairīties no makaroniem, jo viņam nepatīk slapju nūdeļu sajūta.

Ēdiena nepatika ir liels izaicinājums vecākiem, kuri audzina bērnu ar autismu. Lai gan jūsu bērns var būt ārkārtīgi izvēlīgs savā uzturā, ir veidi, kā palīdzēt iepazīstināt bērnu ar jauniem ēdieniem un pakāpeniski paplašināt ēdienkarti.

5 padomi, kā iepazīstināt ar jaunu ēdienu

1. Neizdariet spiedienu

Nemēģiniet piespiest bērnu „apēst visu, kas ir uz šķīvja“. Tas tikai pastiprinās ēdiena nepatiku. Tā vietā katru reizi, kad piedāvājat jaunu ēdienu, vienkārši atstājiet to uz šķīvja un ļaujiet bērnam pašam izlemt, vai to ēst.

2. Nesajauciet ēdienus

Sajaukti ēdieni var izraisīt sensoru pārslodzi. Šī sensorā pārslodze tikai veicinās pretestību ēdienam un dusmu lēkmes pie galda. Lai to novērstu, turiet katru ēdiena sastāvdaļu atsevišķi. Piemēram, ja pasniedzat makaronus ar brokoli, sieru un vistu, atdaliet katru sastāvdaļu. Nemēģiniet „paslēpt“ ēdiena sastāvdaļas, cerot, ka bērns tās nepamanīs.

3. Apvienojiet jaunus ēdienus ar iecienītākajiem

Vienmēr apvienojiet jaunu ēdienu ar kādu no jūsu bērna mīļākajiem ēdieniem. Ja vēlaties iepazīstināt ar pākšu pupiņām, pasniedziet tās kopā ar kaut ko iecienītu, piemēram, vistas nagetiem. Tas dos bērnam iespēju izvēlēties, vai ēst pupiņas, vienlaikus nodrošinot, ka viņš maltītes laikā kaut ko apēdīs.

4. Ēdiet to pašu jauno ēdienu

Bērni ar autismu vislabāk mācās vizuāli. Parādiet savam bērnam, ka jaunais ēdiens ir garšīgs, ēdot to pats. Laika gaitā jūsu bērns redzēs, ka šis jaunais ēdiens tiek ēsts atkal un atkal, un, iespējams, pats sāks to nogaršot.

5. Ļaujiet viņiem izpētīt

Tā vietā, lai aizliegtu bērnam spēlēties ar ēdienu, iedrošiniet to! Bērniem ar sensorām grūtībām rotaļāšanās ir galvenais veids, kā iepazīt jaunus ēdienus. Ļaujiet bērnam ēdienu nogaršot, pasmaržot un aptaustīt, lai pie tā pierastu.

Uzziniet vairāk par ēdiena nepatiku un autismu

Resursi, grāmatas un žurnāli par autismu vecākiem

Žurnāls „Autism Parenting Magazine“

Galvenais resurss bērnu ar autismu vecākiem – Autism Parenting Magazine – nesen iekļāva mūs savā sadaļā Noderīgas saites! Saņemt atzinību no šīs ievērojamās autoritātes par to, kā vecākiem ne tikai tikt galā, bet arī uzplaukt, audzinot bērnu ar autismu, patiešām ir liels gods. Lai uzzinātu vēl vairāk par to, kur meklēt resursus sadzīvošanai ar šiem sarežģītajiem traucējumiem, skatiet arī Autisma resursi vecākiem – visaptverošs jaunais ceļvedis.

BEZMAKSAS profesionālas PECS kartītes un attēli

Profesionālas, izdrukājamas un pielāgojamas PECS kartītes.

National Autism Resources

Atrodiet resursus sensorajām precēm un mācību videi.

Autism Speaks

Vadošā organizācija visos jautājumos, kas saistīti ar autismu.

Nobeigums

Autiskā spektra traucējumi ir sarežģīta diagnoze. Tiem nav viena konkrēta cēloņa, un katram bērnam simptomi un to smagums izpaužas ļoti atšķirīgi. Tas padara bērna ar autismu audzināšanu par lielu izaicinājumu.

Bērniem ar autismu ir nepieciešams papildu laiks, lai attīstītos savā ritmā ar ārstu, terapijas, palīglīdzekļu un tāda mīloša un pacietīga vecāka kā jūs atbalstu! Ja uzskatāt, ka jūsu bērnam varētu būt autisms, savlaicīga diagnoze ir izšķiroša. Jo agrāk autisma pazīmes un simptomi tiek pamanīti un diagnosticēti, jo ātrāk jūsu bērns saņems nepieciešamo atbalstu, lai uzplauktu un sasniegtu savu pilno potenciālu!